(atšķirt apļus no spirālēm un ceļu no durvīm)

(Nekad mēs to nespējam. Māņi tie, viss tikai māņi.)

(Nomirtgribēt. Kā es varu teikt to tik droši, es, kas nekad neko tā īsti nav izvēlējusies? Vien prasmīgi aizliedzu sev gribēt. Aizliedzu sev cilvēkus, ar kuriem nav ērti. Bet parunāt...pat ar atlikušajiem nespēju. Baidos, ka nesapratīs. Un kad nebaidos, ka nesapratīs, baidos, jā, pavisam nopietni baidos, ka risināšu savas problēmas uz tā otra, it kā saprotošā rēķina. It kā - lai gan māņi tie, vienkārši cita tīga tai pašā frekvencē rezonē. Un zinot Kā tas ir to tīši citā raustīt ir neģēlīgi. Jo īpaši tikai aiz 'bet es gribu parunāt' iegansta.

(Drīksti runāt, ja vēlies. Es pabrīdināšu, ja man traucēs.)

Un tā tas paliek. Nekā.
Mana ēna skrien līdzās mašīnai- slēpjas tur tumsā, kur tumsa starp priežu stumbriem īsti melna sabiezē. Mans prāts ir mierīgs un saka, ka esmu laimīga un brīva.

Tikai dvēsele gaudo uz pilnmēnesi, alkstoša kaut vienu vienīgu pieskārienu. Kaut vienu, bet īstu. Dvēselei.
(un gaudos vēl ilgi jau jau pati sevi augsta torņa sienās iemūrējusi un vēl ugunispļaujošu pūķu ar adatu asti apsargāt nolīgusi).



Vai manī vēl ir kaut kas patiešām īsts un dzīvs?