Visu ceļu domāju,, ka bildīti pie sava vārda dienišķajai saziņai ar kolēģiem derētu nomainīt. Izdomāju kuru, ieliku, paskatījos.
Un nomainīju atpakaļ. Sapratu, ka nav man nekādu tiesību emocionālus attēliņus tur kabināt. Neprofesionāli. Tie ir kolēģi, un jādomā mums par darba pienākumiem, nevis viena otra emocionālo stāvokli - ar to pienākums katram tikt galā pašam.
Bet netieku.
Pavadu nakti sapņos skaidrojot un taisnojoties par darba kļūdām.
No rīta truli spaidu telefonu, cerot, ka varbūt tas vairs nekad nezvanīs un skan tikai sapnī.

Pavadu dienu mazproduktīvi, jo esmu emotional mess ar mazu koncentrēšanās, multitaskinga un multithreadinga kapacitāti. A vajag ta to multithread, vajag.


Kliegt gribas, palīdziet man kāds.... Bet nezinu, kādu palīdzību gaidu. Nestādos priekšā, ko man kāds vispār varētu palīdzēt. Neklājas mīļotajam cilvēkam par darba problēmām stāstīt (bet runāju jau par tām visu laiku, no prāta vienkārši vairs neiziet). Neklājas kolēģiem sūdzēties, ka brūku kopā. Un tuvākiem vai tālākiem paziņām patiesībā nebūtu jāklausās ne par vienu, ne par otru. Pat tiem, ko citos apstākļos varbūt, ka pat varētu nosaukt par draugiem. Tāpat, par daudz jau izgāzts.

Nepieklājīgi.