Sestdien uz brīdi prātā iesprukusī apziņa, ka jau pirmdien atkal jātgriežas darbā viegli biedēja. Kā tās bailes, kad analīzes nododot pēkšņi saproti, ka tikko esi brīvprātīgi pastiepis roku, lai ļautu sev nodarīt sāpes. Pilnīgs sīkums ja pie tā nepiedomā, protams.

Un nez kāpēc visas sīkās nērtības šobrīd uzkrīt uz pleciem kā vēl viens akmens, kad vairs nevari pacelt, kā vēl viens kilometrs kas jānoiet, kad liekas, vairs nevari paspert ne soli.
Kāds atkal paspēlējies ar lifta pogām.
Kasiere, kas 'kļūda' no 'atteikums' neatkšķir un cenšas ieskaidrot, ka ne četrciparu, ne trīciparu kontā nepietiek naudas 2ls pirkumam un vēl īgni paskatās, vai tad neņemsiet?
Un ērtā krēsla atzveltne salūzusi.

Pilnīgi sīkumi, ja pie tiem nepiedomā.
Kāpēc es nejūtos lieliski, ja man ir tik lieliska dzīve?