Nebija nekā tāda ļoti īpaša, bet vienkārši bija forši noskatīties.

Kā jau var nojaust, par karu un lidmašīnām. Vispār, filmas par karu tāpatās kā karš kā tāds sux un must-die. Šī konkrēti bija tāda, kādas jau viņas mēdz būt - sabiedrotie ir labie, vācieši ir sliktie, sabiedrotie godprātīgi brauc nobumbot Brēmeni, vāciešu iznīcinatāji visapkārt sprāgst nepārtraukti. Knapi, knapi, ar pēdējo motoru mūs varoņi atgriežas bāzē un pie pamatīgi sašautās lidmašīnas, no kuras tek benzīns un kura teju teju eksplodēs, uzsmēķē - happy end :)

Filma ar līdzīgu noskaņu kā Trainspotting - kā tiem narkomāniem galīgi neiet. Es tagad rakstu tā ciniski, bet filmas noskaņa bija varen sērīga un bēdīga, filma kopumā var kalpot par lielisku paraugu, kā kaitīgie ieradumi sabojā cilvēku dzīves. Finālā - puisim amputēja roku, viņa mīļotā meitene kļuva par prostitūtu (viņai pašai tas izcili riebās, viņa vēma no tā, kas bija jādara) un puiša māte arī dabūja pa krietnam.

Par cilvēku alkatību, par riebīgo sajūtu, kad visus jātur aizdomās. Par savdabīgo sajūtu, kad palikusi viena brīva diena, pēc kuras uz ~15 gadiem jāiet cietumā. Tagad runāšu kā literārā apcerējumā - spilgti tēlota galvenā varoņa cīņa pašam ar sevi (pamest visus, aizmukt uz mūzīgiem laikiem svešumā vai iet savus labākos gadus nosēdēt cietumā).