Dažreiz uznāk domas par to, kas mēs patiesībā esam, kā un kāpēc esam radušies, kā šī pasaule, kurā dzīvojam, ir uzbūvēta, un var vispār eksistēt. Kāpēc fizikas likumi ir tieši tādi, kādi tie ir, kā vispār par jebko var būt absolūti drošs (cilvēka maņas maldina); kāds ir tas ietvars, kurā ir uzbūvēta mūsu pasaule, varbūt mēs dzīvojam tikai kāda iztēlē (Gorders J. Sofijas pasaule. Romāns par filosofijas vēsturi. – Rīga: Zvaigzne ABC, 1997.), vai varbūt visa mūsu pasaule tikai tiek simulēta/modelēta (The Matrix). Šādas domas pa laikam uznāk, bet ne pie kādiem jēdzīgiem slēdzieniem neizdodas nonākt. Pārliecību, ka šādiem jautājumiem vispār var iegūt atbildes, mazina arī tēze, ka mums, cilvēkiem, kā galīgām būtnēm, ir principā neiespējami izzināt bezgalīgas lietas. Vienkārši - nav lemts.

Šī ir vienlaikus gan varen izklaidējoša, gan pārdomas rosinoša filma.

Tā dziļā doma laikam netika īsti skaidra. Varbūt tai filmai būtu labāk piestāvējis sērīgs nobeigums nevis atskatītās tradicionālās laimīgās beigas.