Pēteris Caune

Pirātu līča realitātes šovs

Thu, 26 Feb 2009 16:01:32 GMT

Jau gandrīz divas nedēļas turpinās tiesas prāva pret The Pirate Bay. Šī ir īpaša prāva, jo:

ThePirateBay ir lielākais torrentu apmaiņas punkts. Apsūdzētāji min, ka 55% visu torrentu lejupielāžu notiek ar ThePirateBay palīdzību.
ThePirateBay līdz šim tika uzskatīts par nepievārējamu, jo Zviedrijā brīvāks autortiesību likums kā citās valstīs, un tiek kolekcionētas Cease and Desist vēstules, publikai demonstrējot — mums neviens neko nevar izdarīt.
Prāvai tiek pievērsta liela mēdiju un sabiedrības uzmanība, interneta lietotāju simpātijas ir ThePirateBay pusē, nav tik vienkārši pa kluso aizklapēt ciet.

Pa druskai sekoju tiesas prāvai lasot TorrentFreak kopsavilkumus. Droši vien neobjektīvi, bet iespaids rodas: tur notiek brīnišķīgs teātris. Apsūdzētāji pūlas pierādīt, ka ThePirateBay vispār ir kāda līdzdalība ar autortiesībām aizsargāto darbu lejupielādēs. Aizstāvība spirinās pretī:

Pašu ar autortiesībām aizsargāto darbu uz ThePirateBay serveriem nav, ir tikai norādes. Salīdzina ar Google, kurā arī var atrast norādes uz nelegāli izplatītiem materiāliem.
Lejupielādes notiek starp lietotājiem.
ThePirateBay neatbild par lietotāju pievienoto saturu, TPB tikai nodrošina failu apmaiņas servisu, pirāti ir paši lietotāji.
ThePirateBay pieejami arī daudzi ar autortiesībām neaizsargāti faili.

Ja sekojam likumos sarakstītajām definīcijām, “taisnība” tiešām varētu izrādīties ThePirateBay pusē. Bet pēc būtības taču mēs visi saprotam — ThePirateBay, tāpat kā citi torrentu trekeri, ir līdzeklis, kas nelegālās starp-lietotāju lejupielādes padara iespējamas. Vienkāršajam lietotājam neinteresē, kā sīkumos strādā torrentu tehnoloģija, viņš lieto ThePirateBay lai tiktu pie filmām. Un tiesas prāvā tomēr par to vispār runā! ThePirateBay ir 22 miljoni lietotāju. Viņi apzinās, ko dara un “starp draugiem runājot” varētu arī vaļsirdīgi atzīt, ka lieto ThePirateBay lai nelegāli tiktu pie filmām un mūzikas. Pierādījumi ir bezmaz uz katra datora, par liecinieku varētu būt bezmaz katrs interneta lietotājs. Ja iztiesās, ka ThePirateBay neko nelegālu nedara, tad tas būs neticams farss un vilšanās cilvēkos.

Neesmu autortiesību aizstāvis un man arī patīk visu ko dabūt par brīvu. Piekrītu uzskatam, ka mūzikas grupām būtu jāpelna ar koncertiem nevis ar pārcenotiem CD. Domāju, ka superpopulāro grupu un superdārgo filmu noriets ir laba lieta, jo veicinās daudzveidība. Morāli, ētiski nejūtos kā noziedznieks klikšķinot uz “Download torrent” saites. Domāju, ka likumus pa laikam vajadzētu saskaņot ar aktuālajiem Copynorms. Bet tiesā spēles noteikumi ir likumi nevis morāles normas — pēc spēles noteikumiem TPB ir jāzaudē. Tad sabiedrība varētu rīkot grandiozus protestus, kuru rezultātā autortiesību likumi mainītos un TPB veida servisi kļūtu legāli.

Par testiem

Thu, 19 Feb 2009 19:22:03 GMT

Pēdējos laikos man ir bijusi privilēģija un iespēja rakstīt testus pirms koda. Un ir tīri labi iegājies un patīk. Šķiet, nozīmīgākā lieta manā programmētāja izaugsmē kopš OOP atklāsmes.

“Privilēģija”, jo var būt dažādi iemesli, kāpēc testu rakstīšanu piekopt būtu neērti. Man uzreiz prātā nāk divi:

Jādarbojas ar vecu kodu, kas sapiņķerēts tā, ka atsevišķas daļas grūti atsevišķi notestēt. Vai vēl trakāk, neviens īsti nezin, kā tām vispār pareizi jāstrādā.
Nav infrastruktūras. Ja izstrādes vide ir jauna un nenobriedusi, tad var gadīties testēšanas ērtībām vajadzīgas lietas rakstīt pašam. Bet tam nav laika, jo slinkums un “daudz darba”.

Nu ja, bet man ir sanācis trāpīt ideālā situācijā, testi rakstās viegli.
Kā es daru:

Pirms rakstīt jaunu koda gabaliņu, rakstu testu, kas šo gabaliņu pārbauda.
Pirms labot kļūdu, rakstu testu, kas šo kļūdu demonstrē (izgāžas), tad salaboju kļūdu.
Tests pārbauda man vajadzīgo funkcionalitāti nevis implementācijas sīkumus. Implementācijas ir tikai tik daudz, lai tests izpildītos.

Šis ir plāns standartsituācijām, vienmēr jau tā nevar. Un vispār, dzelžaini priekšraksti, tāpat kā dzelžaini uzskati, ir bīstami.

Katram sīkumam rakstīt testu ir ilgāk, nekā veicīgi uzrakstīt un iet mājās. Bet, lūk, labumi:

Kā uzrakstīt testu, ja tu nemaz nezini, ko testēt, kā tavs veidojums strādās? Nuja, nākas izdomāt, uzkonstruēt iepriekš, galvā vai uz papīra. Nevis uzreiz bliezt un pēcāk izmest un pārrakstīt. Testa rakstīšanas laikā arī var sanākt atcerēties kādu apsvērumu, par kuru aizmirsts.
Var taisīt lielas un drosmīgas izmaiņas un beigās, pēc testu izdarbināšanas, tomēr ir kāda pārliecība, ka gala rezultāts vēl strādā.
Tests ir atkļūdošanas palīgs: labojot kļūdu un pārbaudot, vai ir salabota, testu izdarbināt parasti ir ātrāk, nekā manuāli mēģināt kļūdu atkal izprovocēt.
Vienkārši patīkama sajūta un lielāka pārliecība, ka veidojums strādā. Pilnīgi droša garantija, protams, nav, bet labāk kā nekas.

Šeit viena saite, kas jauki demonstrē domu gājienu rakstot testus pirms koda / reizē ar kodu: An Extreme Programming Episode
Automātiski darbināmi testi droši vien nav universālais glābiņš, un gan jau ar laiku būs izdomāts kas progresīvāks, bet šobrīd man patīk!

Septiņas lietas, #2

Fri, 13 Feb 2009 14:40:38 GMT

Pēdējos desmit gadus es grāmatas lasu maz. Tas ir žēlīgi, jo es atceros, kā bija bērnībā — man bija burtnīca, kurā katra lapa bija sagrafēta un tika veikti ieraksti par izlasītajām grāmatām — autors, nosaukums, lapu skaits, pavisam īss aprakstiņš. Otrajā vai trešajā klasē mēs arī skolotājas vadībā “iekārtojām” aploksnes, kurās krāt sakāmvārdus, bet tie neiekrājās kā izlasītās grāmatas. Daudzas lapas tajā burtnīcā bija pierakstītas. Ar piedzīvojumu romāniem, zinātnisko fantastiku, visu pēc kārtas, ko mājās un skolas bibliotēkā varēju atrast un palasīt. Dažas grāmatas man negāja iekšā, piemēram, bija viena grāmata, uz kuras bija rakstīts “Anatols Imermanis”. Tā pēc vāka izskatījās smuki un cerīgi, bet galīgi nelasījās. Ahā, viens jautrs fakts: mani brāļi-dvīņi iemācījās lasīt pirms sākšanas iet skolā jo sabojājās televizors.

Beidzam slavināties, un, lūk, šajos laikos es izlasu pavisam maz grāmatas, un no tām dažām turklāt vēl daļa ir pa profesionālo līniju. Grāmatu vietā nākuši visādi nieki internetā, filmas. Kolēģi, droši vien jums ir līdzīgi, vai ne? Ja nav, tad man par to patiess prieks, un es ceru, ka ar gadiem pieņemšos prātā un atsākšu regulārāk lasīt grāmatas.

Septiņas lietas, #1

Mon, 09 Feb 2009 12:36:00 GMT

Kārtējā delicious nozvejā atradās jautras bildes ar telefona atgūšanu (laikam jau NSFW). Izskatās diezgan smacīgi, bet, ja tā padomā, ja tavam superforšajam telefonam ar vērtīgajiem telefonu numuriem un daudzām mīļām īsziņām un telefonbildēm šādi atgadītos, tu viņu tur tā vienkārši atstātu?

Nu ja, šī lieta uzjundī bērnības atmiņas, kad mēs ar māsu vasarās spēlējāmies ar rotaļlietām lauku mājas apkārtnē, tostarp āra atejā, un, katastrofa — zaļais plastmasas krokodīliņš iekrīt poda caurumā! Skaidrs, ka mēs līdām pakaļ :) Neatceros, vai izdevās atgūt, bet mani fascinē fakts, ka es caur to caurumu kādreiz varēju izlīst un tur lejā izgrozīties.

Brīnišķīgā redze un dzirde

Thu, 05 Feb 2009 23:23:43 GMT

Manas lapas augšā ir bilde ar mērkaķīsiem — vienam ir aizspiesta mute, vienam ciet acis, vienam ausis. Tas nav tāpēc, ka viņi būtu ignoranti, nē, nepavisam. Mute ir ciet lai nesarunātu muļķības, bet acis un ausis — jo viņi ir pilnīgi apjukuši no satriecoši telpiskās redzes un dzirdes.

Par redzi un realitātes veidošanos smadzenēs es jau drusku rakstīju, bet vēl ir interesanti ar redzes telpiskuma sajūtu. Mēs neredzam plakanu bildi, mēs redzam dziļu, telpisku attēlu. Telpiskuma sajūta, protams, arī tiek konstruēta smadzenēs. Smadzenes gudri izdomā — ja viens priekšmets aizsedz otru, tad pirmajam jābūt tuvāk par otro. Un mums ir divas acis, no katras nāk nedaudz atšķirīgs attēls, un, tos salīdzinot, var noteikt attālumus. Acīm tuvu atrodošies objekti acu dotajos attēlos būs ar lielāku nobīdi, kā tālu atrodošies. Brīnišķīgi ir tas, ka šī attēlu analizēšana notiek automātiski bez piedomāšanas un mēs redzam telpisku bildi.

Telpiskā redze ir interesanta lieta, bet pavisam interesanti ir, ka acis var arī muļķot, un rādīt tām “telpiskas” fotogrāfijas vai filmas. Kaut kādā veidā acīm jāiemāna katrai savs attēls un notiks triks, redzamais sāks šķist telpisks. Ir dažādi paņēmieni, kā katrai acij iedot savu attēlu. Pavisam sens un vienkāršs — brilles ar dažādu krāsu stikliņiem. Katrs stikliņš laiž cauri vienu krāsu un atfiltrē pārējās, tāpēc acis redz atšķirīgus attēlus. Tad vēl ir brilles, kas dažādās frekvencēs aizsedz/atsedz aizvirtnīšus acu priekšā, un tādas, kas izmanto dažādi polarizētu gaismu, un vēl dažādas citādas.

Paši arī esam pamēģinājuši — mājās tika pamanītas zaļi-sarkanas brilles, sameistarojām īsu cilpā laižamu filmiņu ar tējkannām un ar brillēm skatoties tā telpiskuma ilūzija tiešām rodas — monitors izskatās tāds dziļš, ka tajā varētu iebāzt roku.

Un tad vēl mums ir divas ausis. Senākos laikos es domāju, ar divām ausīm telpiska skaņas sajūta nevar sanākt, skaņas virzienu var noteikt tikai vienā dimensijā (no labās puses, vairāk pa labi, pa vidu, vairāk pa kreisi, no kreisās puses…) un parējā skaņas telpiskuma ilūzija rodas no tā, ko es redzu un ko es zinu par skaņas avotu. Bet, izrādās, ir sarežģītāk. Skaņas viļņi ausīs ierodas ar nelielu laika atšķirību. Galvas un ausu forma skaņas viļņus slāpē atšķirīgi atkarībā no skaņas avota atrašanās vietas, un tad smadzenes var salīdzinot izdomāt, no kurienes skaņa nākusi. Attālumu gan nevar precīzi noteikt. Ja zināms, cik skaņas avots īstenībā stiprs (piem., mēs zinām, cik skaļas parasti ir cilvēku sarunas), attālumu var noteikt pēc skaļuma. Nuja, un šīs lietas atkal notiek “automātiski”. Ja man uzsauc “Pēter!”, es bez domāšanas zinu, no kuras puses mani sauc.

Telpiskā dzirde ir interesanta lieta, bet pavisam interesanti, nuja, ausis var apmuļķot un telpiskas skaņas ilūziju radīt ar parastām stereo austiņām. Jārīkojas viltīgi ar skaņas ierakstīšanu — manekena galvai jāpieliek divi mikrofoni ausu vietās — tad tie dzirdēs tieši to pašu, ko dzirdētu manekena ausis. Tiks ierakstītas visas skaņas viļņu ierašanās laiku atšķirības un slāpēšanās pret galvu, degunu, ausīm un visu pārējo. To sauc par binaurālo ierakstīšanu, un tā tiešām strādā — šeit var paklausīties paraudziņu. Ar šo metodi ir tikušas ierakstītas arī dziesmas un veseli mūzikas albumi. Esmu klausījies Lou Reed “Take No Prisoners” koncerta ierakstu, un ilūzija tiešām ir lieliska — aizmugurē klaigā fani, pa priekšu rosās mūziķi.

Binaurālo ierakstīšanu neesam izmēģinājuši, bet nekā sarežģīta jau tur nav, tā ka varbūt, kādreiz… :)

Tālākai lasīšanai:

Angļu vikipēdijas raksts par telpisku attēlu rādīšanu: Stereoscopy
Angļu vikipēdijas raksts par binaurālo ierakstīšanu: Binaural recording

Kritiskā masa, droša braukšana

Fri, 30 Jan 2009 22:51:39 GMT

Šodien biju uz Galvejas kritisko masu. Braucēju nebija daudz, ap 20, brauciens bija relaksēts un pozitīvs, bez kašķa meklēšanas kā Rīgā. Brauciena sākumā izdalīja bukletu “Share the Road: a basic guide for adult cyclists”. Tajā dažādi vērtīgi ieteikumi un informācijas krikumi. It kā pašsaprotamas lietas, bet tomēr es te dažus tā brīvi atreferēšu.

Skatīšanās pār plecu — vajadzētu ietrenēties paskatīties pār plecu bez domāšanas pirms katra manevra. Skatīšanos pār abiem pleciem var speciāli trenēties — pagriežot galvu, ritenim jāsaglabā taisna kustība.

Bremzēšana — mierīgos apstākļos var izmēģināt bremzēt ar abām bremzēm kopā un katru atsevišķi, lai būtu sajūta un saprašana, kā ritenis uzvedīsies, cik ātri apstāsies.

Roku signāli — tos arī var trenēties rādīt tā, lai ritenis nesagreižo.

Ātrumu pārslēgšana — lēnāka ātruma pārslēgšanai pirms apstāšanās vajadzētu notikt bez domāšanas, “automātiski”, būs vieglāk uzņemt gaitu, kad satiksme atsāk kustēties.

Pacietība — riteņbraucēji bieži iekuļas dumjās situācijās jo nepagaida. Nedaudz pacietības un pieklājības — braucieni būs ātrāki un raitāki.

Patika, ka tas materiāls ir ikdienišķā, tiešā valodā. Piem., “Creeping up on the inside of buses and HGVs at bends or junctions is a good way to get yourself killed.” Savākts no grāmatas Cyclecraft: Skilled Cycling Techniques for Adults. Vispār jau par velo-drošību ir daudz materiālu, ir arī internetā brīvi pieejami.

Citās ziņās, tadā, mani tagad uz ceļiem var redzēt un es pats ar visu ko redzu!

Ir sagādāta arī eļļiņa un ķēdes tīrāmā uzparikte un atslēga. Tā ka drīz būs pilns aprīkojums, ar ko mesties galvu reibinošos piedzīvojumos.

Kā gājis manis sareklamētajām lietām

Wed, 28 Jan 2009 22:28:13 GMT

Spotify

Vēl aizvien patīk un lietoju katru dienu, pamīšus ar last.fm. Kā last.fm klientu izmantoju Vagalume — vienkāršs, strādā, tērē maz resursu.

Canon Elan II

Vēl aizvien patīk, ir pielādēts, tiek lietots pamīšus citiem.

Jungledisk

Reiz, kopējot no glabātuves atpakaļ bildes, izrādījās, ka dažas ir bojātas. Nepiedodami — klientam būtu jāsūta/jāsaņem tik ilgi, kamēr čeksummas un pirkstu nospiedumi un viss pārējais sakrīt. Esmu vīlies un vēl neesmu izdomājis, ko iesākt — mesties uz kādu citu servisu vai tikt jēgā ar šo pašu.

Geni

Zināmie dati ir ievadīti, ir atklātas vairākas neapzinātas radniecības un tā tur viss labi stāv. Pāris reizes nedēļā Geni atsūta e-pastu par dzimšanas dienām.

Ubiquity

Ir uzinstalēts, lietoju wikipedia, imdb, tinyurl komandas.

Fujifilm Finepix F100fd

Strādāja labi līdz vienā dienā sabojājās lēcas bīdīšanas mehānisms un tad es ķēros labot… Tagad man ir fotoaparāts uz LOMO modi — ekrāns vairs nestrādā, bildēm ir pamatīga vinjetēšanās.
Nedomāju, ka sākotnējā sabojāšanās bija modeļa vai ražotāja vaina, drīzāk manas ļoti rūpīgās apiešanās sekas. Man šķiet, jau pirmajā lietošanas nedēļā, pēc vienas ČBK nakts sāka čakarēties lēcas aizvirtnīši.

Garmin Edge 305

Strādā, lietoju ģeokešu meklēšanai un lai redzētu, cik tālu/ātri braukts. Izturēja braucienu uz Krieviju, Kazahstānu — mēnesi kratījās iekārts USB vadā, mētājās putekļos un dubļos, bija piespiests pie saulē sakarsuša brezenta, un nekādu seku nav. Dators arī man par brīnumiem izturēja — viens USB caurums izbojāts no vados klupšanas, baterija pagalam, bet citādi strādā, es tagad kā reiz uz viņa rakstu.

Gnome Do

Lietošanā tā īsti neiegājās.

Derroura kalnu divriteņu trase

Mon, 26 Jan 2009 00:26:56 GMT

Pirms pāra nedēļām pie manis ieradās MTB ritenis — BeOne Aspire 1. Kartona kastē un gandrīz salikts — bija jāpieskrūvē pedāļi, jāieliek priekšējais rats un priekšējās bremzes, jāpieskrūvē stūre un sēdeklis, un tad ir gatavs. Ķiveres un lampiņu un tādu visādu lietu man pagaidām vēl nav. Ar ķiveri vispār ir tā, ka Toms uzstāj, lai es pērku tādu, kas izskatās kā tūrisma katliņš. Parastās veloķiveres esot ļoti nestilīgas. Es saku, ka par gaumi nestrīdas, bet to viņš laiž gar ausīm un uzstāj uz tūristu katliņu. Lai nu kā, kaut kāda ķivere tiks iegādāta, un gan jau es šeit pavēstīšu, kā šī lieta būs atrisinājusies.

Pirmās nedēļas ar riteni tika braukāts miermīlīgos pilsētas apstākļos, bet šodien visbeidzot to izmēģināju tā pa nopietnam — Derroura kalnu divriteņu trasē. Šī trase ir 34 kilometrus no Galvejas, par to man izstāstīja priekšnieks un interneta aprakstā tā izskatās visnotaļ vilinoši. Svētdiena mani sveica ar saules stariem logā un tīrām, zilām debesīm. Lieliski, lieliski, es teicu un sakrāmēju somu, paķēru riteni un metos ārā. Somā man bija pumpis un kameru lāpāmais komplekts un seškantīgās atslēgas un daži drēbes gabali un fočīgie. Un vēl lietas, kam vienmēr jābūt līdzi — GPS, kompass, šņabjglāzītes.

32km turpceļš līdz Derroura trasei ir pa lielceļu, mašīnas šaujas garām, ceļš iet kalnā lejā un apkārt smuki skati ar govīm un aitām, ezeriem tuvumā un baltcepuru kalniem tālumā. Pie trases sākuma ir stāvlaukums un plāksnes ar karti, informāciju un ieteikumiem. Rakstīts, ka būs smuki skati, būs nebeidzami gari kāpumi ar sekojošiem nebeidzami gariem nobraucieniem. Sarežģītības līmenis esot “difficult / severe”, garums 16.1km, trases veikšana aizņems no pusotras līdz trīs stundām. Braukt ieteicams ar kalnu riteņiem. Pierakstīts arī, ka kalnu divriteņi ir tādi, kam ir 26” rupja protektora rati un taisna stūre. Vairāki vērtīgi ieteikumi — pirms braukšanas paziņot draugiem, uz kurieni brauc un cik drīz gaidīt atpakaļ, noteikti lietot ķiveri, ņemt līdzi ūdeni un ēdamo. Nejēdzīgi sanāk, jo ķiveres man nav, ūdens nav, un aizbraucot tikai pateicu, ka braukšu “ļoti tālu”.

Sākas trase. Trases lielākā daļa — 13 kilometri — ir šauras akmeņainas taciņas. Akmeņi brīžam ir grants smalkumā, brīžam kartupeļu lielumā, brīžam nāk lielāku bluķu sērijas. Taciņas līkumo gar kalnu malu augšup, ik pa laikam trasi šķērso strautiņš. Kad man sāka slāpt, es sev teicu — kas tik slikts tādā kalnu strautiņā var būt — un padzēros no viena, otra trešā. Pa laikam nāk dēļu laipas, koka tiltiņi. Reizēm trase taisa pavisam asus zigzagu pagriezienus. Ar sarežģītību ir tā, ka vispār izbraukt nav lielu problēmu, bet vajadzētu lielu meistarību, lai izbrauktu ātri. Mans priekšējais amortizators saspiešanās brītī taisa tādu uššš skaņu, un pa nelīdzenākiem akmeņu gabaliem braucot viņš saka uš-uš-uš-uš.

Apdzinu pāris apstājušos riteņbraucējus, vairākās vietās gājējus, viens vīriņš mani brīdināja, ka aiz līkuma ir viņa suns. Un tad, jau brauciena pēdējā trešdaļā, kamēr es apstājies bildēju kalnu āzi, mani apdzina riteņbraucējs. Ūūū, ar disku bremzēm. Steidzu viņam pakaļ un man sanāca divas avārijas situācijas pāris minūšu laikā. Pirmā bija, kad ievērojamā ātrumā izbraucot virāžu pēc virāžas, es kārtējā līkumā īsti nevarēju ierakstīties un līkuma ārmalā nodevīgi stāvēja liels akmens. Skaidri jūtot savu sagaidāmo trajektoriju bremzēju cik varēju un apstājos ar priekšējā rata bams pret akmeni. Stoppie sanāca gan, bet spirituālais ceļojums pāri stūrei tomēr laimīgā kārtā nebija. Otrais gadījums bija, kad jau biju pietuvojies otram braucējam pavisam tuvu. Sākās slideno laipu posms, laipai nāk līkums un nāk saprašana, ka es braucu daudz par ātru. Bremzējot pakaļējais rats, protams, izslīd, un iešļūcot līkumā es satriecošā kārtā no mazāk kā metru platās laipas tomēr nenoslīdu. Tad es teicu, prātīgi, prātīgi, šitā nevar turpināties, jābrauc uzmanīgāk. Un ķiveri tiešām vajag. Locekļi tad bija jau izkratījušies, paguruši, trīcīgi.

Trase galā, saule jau pie horizonta, minu atpakaļ uz Galveju. Atpakaļceļā sanāca šī brauciena nepatīkamākā lieta — iestājās tumsa. Lampiņu man vēl nav, ritenis ir melns un mana jaka ir melna, ceļa malas ir šauras un mašīnas tik joņo un taurē. Ne mani var redzēt, ne es pats kaut ko redzu, kad pretī braucošās mašīnas spiež tieši acīs. Jāatzīmē, ka paši īri ir ļoti apzinīgi redzamības ziņā, tumšajā laikā redzētajiem riteņbraucējiem ir atstarotāji, mirgojošas gaismiņas, atstarojošās vestes. Es, lai kaut nedaudz uzlabotu nejēdzīgo situāciju, ķeros pie Makgaivera metodēm — ieinstalēju telefonā programmiņu, kas visu laiku rādīs sarkanu, apgaismotu ekrānu, un uzmunsturēju telefonu mugursomas aizmugurē — labāk kā nekas. Un tad nāk pilsētas gaismas, trotuāri, drošība, mājas, veļasmašīna, vanna, vilnas zeķes.

Viegli aizmirst brīnīties

Wed, 21 Jan 2009 02:12:13 GMT

Mēs te kā kompjūteri — fetch, execute. fetch, execute. No ieregulētā ritma nevar tā vienkārši izkrist, jo notikumi un darbības stumjas bezgalīgā virtenē un tu tik fetch, execute.

Es te aicināšu izmēģināt iedomāties par pāris lietām. Nu, štrunti. Lūk, tātad, brīnišķīgā lieta — cilvēka redze. Receptoru tīkls acīs kaut ko fiksē, pa īpašajiem nerviem aizsūta smadzenēm, un smadzenes uzbur ainu — es atrodos telpā un redzu priekšmetus un spēju noteikt attālumus un krāsas un visu ko. Smadzenes tik labi uzbur atrašanās telpā sajūtu, ka es par to pat nepiedomāju. Līdzīgi ir ar pārējām maņām, un līdzīgi ir ar visu realitātes sajūtu. Sajūtu, ka tu saproti ap tevi notiekošo, spēj to ietekmēt un prognozēt sekas. Par realitātes sajūtas iluzoro dabu mēdz atgādināt sapņi, tie dažreiz šķiet tik īsti! Tie brīnišķīgi demonstrē mūsu smadzeņpodu realitātes radīšanas spēju.

Braucam tālāk, pakņudini galvu vēl ar šo — var pieļaut iespēju, ka visa mūsu pasaule tiek simulēta milzu lielā simulatorā, tā kā Matrix filmās. Kādā vidē, kādā realitātē eksistē tas simulators? Iekšā vēl citā simulatorā? Kā īstenībā ir, es nezinu, un man šķiet vērtīgi sev to dažreiz atgādināt. Pamēģini kādreiz — savas super-reālistiskās realitātes plūdiena vidū apsēsties parkā uz soliņa, pabīdīt drusku no sava uzmanības centra ārā paveicamās un prātā paturamās lietas, un padarbināt fetch, execute ciklu kādos neizmēģinātos virzienos.

Kā cepe klausās mūziku

Fri, 16 Jan 2009 23:15:15 GMT

Lego Mindstorms

Sun, 11 Jan 2009 18:13:10 GMT

Pirms diviem mēnešiem Toms veica maiņas darījumu un kopš tā laika mums mājā ir Lego Mindstorms. Paldies Tom, mērkaķītis ir priecīgs!

Trīs servo motori, sensori, vadības bloks. Motorus var griezt abos virzienos, dažādos ātrumos, tiem var likt bremzēt. Ir taustes, skaņas, attāluma, gaismas sensori. Papildus var nopirkt kompasu, GPS un droši vien kaut ko vēl. Vadības bloks ar datoru runājas pa USB vai Bluetooth, var darboties arī autonomi, bez datora. Vēl čupa ar Lego būvmateriāliem un vēl disks ar programmatūru datoram — Mindstorms programmu izstrādes vidi, radošo darbnīcu, kaut kā tā.

saite, ja video nerādās

Viens no pirmajiem meistarojumiem — aizmugures piedziņas mašīna, kurai priekšējie rati stūrējas kā īstajām automašīnām. Vēlāk sanāca uztaisīt arī tādu, kas stūrējas līdzīgi, bet ir pilnpiedziņas.

saite, ja video nerādās

Šim stūrēšana notiek, kustinot visu vidukli. Parasti ir sanācis tā, ka vienkāršās konstrukcijas strādā labāk par sarežģītajām. Mašīnas, kas stūrēja kā kāpurķēžu traktori, ar fiksēti novietotiem ratiem, bija ātrākās, caurgājīgākās, izturīgākās.

saite, ja video nerādās

Pirmais piegājiens zīmēšanas aparātam. Lēns un ne pārāk precīzs, bet kaut kas sanāk. Šo darbina gana sarežģīts kods, katra burta izskats ir aprakstīts fonta failā un ir programmiņa, kas burtus veidojošās līnijas pārveido kustēšanās, grozīšanās un marķiera cilāšanas komandās.

saite, ja video nerādās

Otrais zīmētājs strādā akurātāk un ātrāk. Lai to demonstrētu, fonts ir sarežģītāks un teksts garāks.

saite, ja video nerādās

Tas pats robots, kas iepriekšējā filmiņā, vizualizē dziesmu. Dziesmu sākumā konvertēju uz 8 bitiem, saglabāju nekompresētā formātā lai no python koda vieglāk apstrādāt. Robots nevar tik strauji pakustēties kā video redzams, — augsts un nestabils, ātri kustoties apgāztos. Tāpēc vizualizācija patiesībā tika zīmēta lēnāk un video vēlāk paātrināts.

Liekot lietā izdomu iespējas tiešām milzīgas. Papagailis, kas atsaucas vai paštaisīta radiovadāma sacīkšu mašīnīte vai prototipa modelis pirms “īsta” robota būvēšanas vai (lieliska Toma ideja) rakaris, kas dauzās apkārt pa māju un apķēpā sienas. Lego Mindstorms būtu lieliska dāvana mazam vai lielam bērnam, kam patīk ķimerēties, meistarot, konstruēt.

Mūzikas klausīšanās ar Spotify

Sun, 04 Jan 2009 21:51:29 GMT

Vai mūzika nav brīnumaina? Laikā sakārtotas skaņas, ritmā stiepti vārdi un kādu efektu tā atstāj! Maina garastāvokli, pastiprina emocijas, gādā baudījumu. Melodijas, ritmi, vārdi. Tas mani arvien ir sajūsminājis, kāda liela vara mūzikai ir pār cilvēku.

Daudzus gadus atpakaļ vienā saulainā vasaras dienā sēžam jāņogu krūmos un lasām jāņogas. Mums spēlē mūziku viena S-30 tumbiņa, vads nāk caur logu no istabas. Es vēl atceros, kā skaņas vadu izmantoju elektrības pagarinātāju. Skaņas pārvadīšanai labi noder arī tīkla vadi. Un skanēja klasiskā mūzika un no tās tumbas netālu zālītē guļ mūsu suns un pilnīgi nekustīgs, paceltu galvu, klausās. Un mēs lasām tās jāņogas.

Pievēršamies interneta nūģismiem un mūzikas baudīšanas praktiskai pusei. Mūzikas klausīšanās ar Spotify! Interneta serviss un datorā uzstādāma programmiņa, ar kuru par 10€ mēnesī var klausīties kādu dziesmu iegribas jebkurā brīdī. Dziesmas var meklēt, kārtot sarakstos, sarakstus var publiskot un veidot kopīgi. Noklausītās dziesmas tiek ziņotas uz last.fm. Ir pieejams gana daudz dziesmu, lai būtu ilgi ko klausīties un daudz jauna ko atrast.

Es visvairāk sapriecājos par divām lietām. Pirmā — ir katrā brīdī pieejama liela mūzikas kolekcija, bez ķēpāšanās ar datu glabāšanu un bez pirātisma ēnas. Otrā — dziesmu saraksti ir vēl viens veids, kā atrast jaunu mūziku. Tos var veidot vairāki cilvēki kopā, ar tiem ir viegli apmainīties. Pamanīju jau vairākas lapas, kur mainīties ar dziesmu sarakstiem — spotifyfriends.com, spotifylists.com, spotylist.com.

Spotify programmatūra nav pieejama Linux operētājsistēmām, bet var darbināt izmantojot wine un strādā.

Pirmdienas rīts

Mon, 24 Nov 2008 16:06:24 GMT

Mēs šorīt sēžam kapejnīcā un pulkstens vēl ir vienpadsmit, rīta saules stari slīpi nāk žalūzijās un ir tādas mīlīgas gaismiņas. Es skatos ārā pa logu, ārā pie sienas ir atsliets divritenis. Slapjš tāds, jo pirms brīža vēl pilināja. Es pārlaižu acis cietajai priekšējai dakšai, aizbraucu pie pakaļējās, tā ir izvīta gluži tāpat, kā manam vecajam rockmachine ritenim. Acis aizbrauc atpakaļ pie stūres, tā ir izliektā, un tad pie stūres iznesuma. Iedomāju, kā dažādi iznesumi ietekmē pozu uz riteņa un tad pievēršos bremzēm. Tās drošvien ir ačgārni saliktas, kā visiem šejienes riteņiem. Švīks, un es esmu slapjā žļurkstošā pļavā, manam ritenim ir traktorriepas un katrs bremžu spiediens atstāj tumšu strīpu zālienā, un tad nāk dubļaini slīpumi, tur ir pavisam slideni un izbaudāmi. Es piestāju, noliecos uz priekšu, tuvu pie stūres un izbaudu to slapjo zāli, dubļainās riepas, slīpos saules starus. Tad mēs paņemam pusizdzertās lattes un ejam atpakaļ strādāt, haha.

Skaties tālāk, roc dziļāk

Sat, 22 Nov 2008 10:49:06 GMT

Meklējot jaunas grūtības un izaicinājumus, pirms diviem mēnešiem nomainīju darbu. Nu ir tā, kā gribēju, galvā gāžas jaunas zinības un rakstās pāri jaukajām bērnības atmiņām. Darbadienas vakarā smadzenes nestrādā un acis iet krustā, bet gan jau vēlāk tā intensitāte drusku pāries. Man patīk, es caurām dienām lūros svešā kodā, iemācos lietot jaunas bibliotēkas un apjēdzu jaunas paradigmas.

Nesēdi alā; izdomā, ko vēlies, ievelc elpu, rīkojies!

Kā iet OpenMoko telefonam?

Sat, 08 Nov 2008 00:23:22 GMT

Jau gandrīz divus gadus atpakaļ rakstīju par Linux darbinātu mobilo telefonu — Neo1973. Neo1973 ir telefona modeļa nosaukums un OpenMoko ir projekts, kas šos telefonus taisītu. Kā viņam izgāja, kas notika, un kas notiek tagad?

Neo1973 sākotnēji tika solīts 2007. gada sākumā. iPhone bija gaidāms gada vidū un par tādu Android neviens vēl ij nenojauta. Neo1973 no tehniskā viedokļa izskatījās visai pieklājīgi — GPRS, GPS, Bluetooth, mini-USB, 640×480 izšķirtspējas skārienjūtīgs ekrāns. Daudzi atzīmēja, ka vēl prasītos WiFi un sprieda, vai to varēs iemānīt SD kartes vietā. Programmatūras jautājums neskaidrs, tā tika pa galvu pa kaklu rakstīta un bija arī skaidrs, ka gada pirmajā pusē nekas ikdienā lietojams vēl nebūs gatavs.

Neo1973 telefona iznākšana no marta pārcēlās uz aprīli, no aprīļa uz maiju, un tā līdz, šķiet, septembrim. Aizkavēšanās notika, jo ik pa laikam atklājās jaunas tehniskas ķibeles dzelžu līmenī, un masveidā ražot brāķi nav pārāk gudri, vai ne?

Septembrī Neo1973 beidzot bija nopērkams, tika uzražota neliela partija un tā tika ļoti ātri izpirkta. Šo telefonu nopirka arī tolaik mans kolēģis Aivars, tā ka es arī dabūju viņu aptaustīt un pabakstīt. Satriecoši smalks ekrāns un visādas nebūšanas programmatūrā visās malās. Zvanīšana nestrādā, baterija izlādējas ātrāk kā dienā — enerģijas taupīšanas režīmi vēl nestrādā kā nākas.

Izstrādātāji nekavējās pie sasniegtā un steidza nākamo telefona modeli — “Freerunner”. Izskats tam ir tāds pats, kā oriģinālajam Neo1973, bet iekšā ir spēcīgāks procesors, video akselerators, WiFi un akselerometri. Pēc tehniskajiem rādītājiem turas līdzi iPhone. Diemžēl ļoti daudz atkarīgs arī no programmatūras — kā tā spēj šīs tehniskās iespējas realizēt. Ar Freerunner izstrādi arī gāja lēni, tas kavējās un kavējās un nepacietīgie pircēji sarakstē ik pārdienas vaicāja — “nu, cik vēl ilgi jagaida?”. Un nabaga izstrādātāji arvien atbildēja — nu jau tiešām pavisam drīz!

Izstrādātājiem vispār droši vien viss 2007. gads un pirmā 2008. gada puse bija kā trakomāja. OpenMoko algotu darbu strādāja varbūt kādi 20-30 cilvēki. Un viņiem bija jāizdara viss — sākot ar telefona dzelžu dizainēšanu, sastāvdaļu izvēlēšanos, sarunu vešanu ar elektronikas ražotājiem, turpinot ar programmatūru — linux kodola pielāgošanu, sistēmas bibliotēkām, programmām, turpinot ar iekšējo infrastruktūru, tīmekļa lapām, serveru administrēšanu, biroja administrāciju. Un tas viss zem pastāvīga telefona kārotāju spiediena. OpenMoko izstrādātāji sarakstē mēdza atzīmēt, ka ir pārstresojušies, pārstrādājušies un krīt no kājām, mēnešiem nav normāli atpūtušies, bet tomēr turpina, gāž uz priekšu.

2008. gada maijā Freerunner beidzot nonāk pārdošanā. Tas ir pieejams pārdošanā arī tagad, par apmēram 250 latiem. Tiek jau gatavots nākamais modelis. Freerunner ir šādas tādas tehniskas, dzelžu līmeņa ķibeles. Viena — telefona GSM modulis varētu strādāt visās četrās GSM frekvenču joslās, bet kaut kur pietrūkst datu kanāli vai kas, un sanāk, ka tālrunis tomēr spēj strādāt tikai trijās. Attiecīgi tiek taisīti dažādi telefoni Eiropas un ASV tirgum. Vēlviena nebūšana — video akselerators (Glamo) un atmiņas karte ir uz vienas, turklāt visai lēnas atmiņas kopnes. Video pilnā 640×480 izšķirtspējā nevar paskatīties, jo vienkārši kopnes caurlaidība ir par mazu, lai nekompresētu video varētu piegādāt Glamo. Un ja vēl video fails tiek lasīts no atmiņas kartes… Glamo māk dekodēt dažus video formātus dzelžu līmenī, tāpēc cerība uz kvalitatīvu video tomēr ir. Ar šo telefonu var piezvanīt un saņemt zvanus — dažreiz. Daudzi arī sūdzas par atbalsi — otrs sarunu biedrs runājot dzird pats sevi.

Kopš Freerunner ir nopērkams, beidzot pa īstam iekustas un uzņem apgriezienus programmatūras izstrāde šim telefonam. Nekas tā pa īstam un tiešām labi nestrādā, bet darbs rit daudzās frontēs. Ir pieejamas vairākas distribūcijas — gatavi operētājsistēmas un programmu komplekti. Runājot par izmantotajām tehnoloģijām, no GTK tika pāriets uz Qtopia, uz laiku tika piesaistīts Enlightenment izstrādātājs un tika pievilktas vairākas Enlightenment bibliotēkas. Kā zinām, Enlightenment strādā nāvīgi ātri un izskatās ļoti glīti pat uz veciem dzelžiem, pat visu efektu taisīšanai izmantojot tikai centrālo procesoru — tātad pašā laikā Freerunner telefonam, kam ir taču jāskrien līdzi iPhone blingam.

planet.openmoko.org agregators paliek jo nedēļu jo dzīvīgāks, tiek ziņots par arvien jaunām iesāktām vai “gandrīz jau strādā” programmām. Pirms kāda laika tika noportēts Duke Nukem 3D, pavisam nesen — Doom. Gluži nesen Google izlaida savu Android platformu kā brīvprogrammatūru, un raugi, tā jau tiek darbināta uz Freerunner. Zvani vēl īsti nestrādā un līdz strādājošām īsziņām vēl tālāk (Freerunner nav fiziskas klaviatūras, bet Android vēl nav uztaisīta ekrāna klaviatūra), bet “darbvirsmas” un paneļi jau tirinās un izmēģinātāji ir sajūsmināti!

Ko es? Es turpināšu skatīties uz procesiem, bet no pirkšanas tomēr atturēšos. OpenMoko telefoniem līdz ikdienas lietošanas līmenim vēl krietni tālu, šobrīd tie vēl arvien vislabāk kalpo kā gīku spēļmantas. Es viņu gan noteikti apsvēršu, ja savajadzēsies domājošo elementu kādam īpašam projektam, robotam vai kam tādam.

Canon Elan II

Sat, 25 Oct 2008 20:17:51 GMT

Canon Elan II — ō, tas ir karsts sūds! Esmu ar viņu ļoti mierā.

Kad ar Zenit TTL jau biju tā kaut cik apradis, es domāju, viss ir forši, BET, saimniecībā lieti noderētu fotoaparāts ar autofokusu un EF lēcu saderību. Zenīta manuālumā gan ir puse visa jaukuma — tā regulēšanās, fotogrāfijas uzņemšanas process. Otra puse ir stilīgais izskats un cietā somiņa — var šūpot plecā, griezt ap galvu, iemest somā. LOL, Aristoteļa svētkos es lēkāju cilvēku pūlī un pārtrūka Zenīta somas siksniņa un tad es rāpoju tur pa leju, pa kāju mežu, un meklēju savu fotoaparātu. Runājot par kāju mežu, tas mani arī izglāba no apsarga. Es biju tuvu skatuvei un priekšā stāvošais apsargs pamāj, lai pienāku tuvāk. Es ar galvu māju viņam pretī noliedzoši un tad viņš sāk lauzties caur cilvēkiem manā virzienā! Ašs pietupiens, šur-šur starp kājām un es jau esmu gluži citā vietā, hahā!

Tātad, autofokuss un EF lēcu saderība. Izlasu Canon EOS filmu autofokusa kameru ceļvedi un redzu, ka man pašā laikā būtu Elan II. Pirku no eBay, septiņdesmit dolāri plus kuģošana, kas ir septiņdesmit dolāri, vai ne.

(Fotogrāfijā gabaliņš no Kilārnijas apkārtes. Bildēts, saprotams, ar Elan II)

Ar Elan II patlaban ir izšautas 3 krāsu filmiņas, šeit bildes, un kā tad ir? Lielāks un smagāks par Canon 350D, kuru daži apsaukā par dāmu fotoaparātu, jo nevarot savā lielajā ķetnā saturēt. Nuja, šajā ir kur ieķerties. Ir visādas podziņas un ripulīši un glaunas lietiņas — pats ievelk filmu, uzstāda filmas ISO jūtību. Pirms kadra bildēšanas var pateikt, ka šo kadru gribēšu vairākas reizes eksponēt. Māk attīt filmu atpakaļ tā, ka paliek ļipiņa ārā. Lielāks, gaišāks skatu meklētājs kā 350D, un mana Canon EF 28-135 IS USM lēca platajā galā nu jau izskatās pēc platleņķa. Uz filmu kameras tā sanāk ideāla “walk-around” lēca. Bildēšanas process satriecoši līdzīgs Canon 350D, tādi paši režīmi, līdzīgi skaitlīši skatu meklētājā, tik vien tā atšķirība, ka pēc kadra uzņemšanas nevar ekrāniņā paskatīties. Ir gadījies pēc klikšķa pacelt kameru pie acīm un paskatīties aizmugures plastmasā haha.

Par izmēru, nuja, Elan II ir pārāk masīvs klucis, lai ikdienā staipītu apkārt, ikdienai vajadzētu ko mazāku. Tiek izvērtēts Olympus 35 RC, bet ar to man tikai viena filmiņa pagaidām, es vēl neko neteikšu.

Datu rezerves kopēšana ar Jungledisk

Tue, 14 Oct 2008 23:23:24 GMT

Kā zināms, dzīvē svarīgākās lietas nemaz nav lietas. Piemēram, rezerves kopijas. Tās ir metodika, process, un daudz datu visās malās. Rezerves kopija no vienas cietņa partīcijas otrā vai no iekšējā cietņa uz blakus datoram stāvošo USB cietni ir nestilīgi, jo, ja zibens iesper vai māja nodeg, tad abi pagalam. Rezerves kopijas jāglabā internetā!

Jungledisk:

“virtuāls” datu nesējs, failu sistēmā izskatās kā atsevišķš disks vai mape, bet dati patiesībā glabājas tīklā (izmanto Amazon S3 servisu)
Sūtot un glabājot dati ir šifrēti
Neierobežots datu apjoms, 15 centi par gigabaitu
Strādā uz Win, Mac, Linux
Var lietot no vairākiem datoriem
Iekļauta automātiska rezerves kopiju taisīšana

Sanāk, ka līdzīgs Dropbox, par kuru Toms nesen rakstīja. Atšķirības:

Maksā nevis par servisu, bet pa taisno Amazon (Dropbox paši arī izmanto to pašu Amazon S3)
Datu glabāšana sanāk nedaudz lētāk, un maksā tikai tik, cik reāli izmanto
Nav augšējā 50GB ierobežojuma

Ko tad glabāt? Fotogrāfijas, būtu dikti žēl pazaudēt visas savas lielās, neasās bildes no ballītēm un brīvdienu izbraukumiem un ikdienas gaitām un un. Patlaban es to rezerves kopēšanu taisu kā matainie — ar rsync komandu. Man ir ērtā vietā skriptiņš ar vienu rindiņu:

time rsync -rvvWhu --size-only --stats --progress ~/Photos ~/jungledisk/Photos

Zem ~/Photos ir manas bildes un zem ~/jungledisk atrodas virtuālais disks. rsync visus klāt nākušos failus pārkopē no lokālās mapes uz attālināto. Salīdzina tikai pēc izmēra, failā iekšā vai atribūtos neskatās — lai ātrāk. Sākotnējo 43GB pārdzīšana aizņēma vairākas dienas, bet tagad jau klātpienākošo bilžu aizsūtīšana notiek pienācīgā laikā.

Cik maksā? Uzmanīgais lasītājs būs ievērojis, ka jāmaksā par gigabaitu. Amazon izcenojums. Es rēķinu, ka man katru mēnesi no kartes automātiski noskaitīs trīs līdz piecas naudiņas. Tas der. Tas ir mazāk kā vienas pusdienas galu galā.

Kā ar Mozy, SpiderOak, Dreamhost rsync iespēju, Picasa Web Albums, ... ? Ja pameklē, tīmeklī ir pa pilnam attālinātu rezerves kopiju risinājumu. Skaidrs, ka iesākumā vērtīgi izpētīt un pamēģināt pirms savu lielo vērtīgo blāķi kaut kur kopēt. Ja vēlies padalīties ar savu pieredzi personīgo datu rezerves kopēšanā — komentāri!

Ciltskoka zīmēšana ar geni.com

Tue, 07 Oct 2008 23:42:06 GMT

Ciltskokus zīmēt ir forši. Zināt savus senčus daudzās paaudzēs un savus attālos brālēnus un māsīcas ir interesanti un vērtīgi. Ar lineālu uz lielām lapām zīmētie ciltskoki ir pagājība, mūsdienās tos ļoti eleganti var zīmēt internetā. Lūk, viena lapa: geni.com. Vienkārši un vizuāli zīmē klāt zarus savam ciltskokam, papildini cilvēku profilus ar papildus informāciju, ielūdz savus radus papildināt koku. Radi pievienojas un pievieno kokam savas zināšanas un ielūdz vēl citus radus un sanāk sociālais tīkls! Sniega bumbas sajūta, kad koks “pats no sevis” izplešas un aizpildās ar datiem.

Kādus datus par katru personu var pievienot? Vai, ļoti daudz un dažādus. Dzimšanas datus, kontaktus, adresi, “par mani”, darbavietas, notikumus. Notikumus var aprakstīt sīkāk — piem., vīram un sievai būs notikums “kāzas”, kurā var pielikt datumu, piezīmes, bildes, video, kāzu viesus.

Vai koks nepaliek nepārskatāms, kad tajā cilvēku paliek vairāk? Nē, jo visa kopējā informācijas krātuve (“mežs”) vienmēr tiek skatīta konkrēta cilvēka kontekstā. Piemēram, ja es skatos savu koku, tad tur būs visi mani pēcnācēji, visi mani priekšteči un pēc izvēles daudz radu un laulību “uz sāniem”.

Kā ar privātumu? — visi pievieno datus uz nebēdu un beigās kāds svešinieks varēs par mani visu uzzināt? Privātuma lietas var diezgan smalki noteikt — kādus datus redzēs tuvākie ģimenes locekļi, radi, draugi un pārējie. Privātuma lietas es varu noteikt savam profilam un tiem manis izveidotajiem profiliem, kuru īpašnieki nav piereģistrējušies geni.com un tā pievākuši profilu sev.

Iesaku izmēģināt!

Vienritenis

Mon, 29 Sep 2008 21:05:15 GMT

saite, ja video nerādās

Šī gada pirmā aprīļa ašais pirkums. Internetā viegli atrast padomus, kā iemācīties braukt. Vidēji, lai iemācītos, vajagot trenēties 2 nedēļas pa 2 stundām dienā. Iemācīties var katrs, vajadzīga tikai neatlaidība. Es trenējos pa darbu, ik pa laiciņam, apvienojot ar acu atpūtināšanu no monitora. Pāris reizes arī braucu uz māju. Brīnišķīgs socializēšanas līdzeklis — sveši cilvēki uz ielas uzsāk sarunu, pat lūdz iedot pamēģināt pabraukt!

Gnome 2.24 release party!

Mon, 22 Sep 2008 14:33:37 GMT

Saspicē acis un rauj vaļā plānotāju! 24. septembrī, trešdien, Andalūzijas Sunī, Rīgā, no 19:00.

24. septembrī nāk klajā Gnome 2.24. Šis ir brīnišķīgs notikums, to aicinu līksmi atzīmēt! Saskandināsim kausus un apslacīsim laptopus! Arī, ja esi Windows, Mac, KDE lietotājs, būsi ļoti laipni gaidīts. Runāsim par būtisko, tur par kompilātoriem, pavārmākslu, veselīgu dzīvesveidu, skaistākajām kinofilmām, makšķerēšanu un, pasākuma pilnīga triumfa gadījumā, dzīves jēgu. Būs forši!

Kas ir Gnome? Kas par release party? Gnome ir darbvirsmas vide. Brīvā programmatūra. Ja tev ir sanācis datorā iebāzt Ubuntu LiveCD, tad tā darbvirsma, paneļi, izvēlnes, sistēmas uzstādījumu dialogi — tā ir Gnome. Šis ir dikti vienkāršs un, saprotams, nekorekts skaidrojums. Atnāc trešdien un tad mēs aizraujošā manierē izstāstīsim un izrādīsim! Nu, teiksim, es mēģināšu uz sava Kazahstānu pārcietušā kompīša to jauno Gnome dabūt virsū, un ja tur kas sanāks, paķeršu līdzi.
Līdz trešdienai!

PS. Inspirācija šim pasākumam nāk no pieredzējušā Gnome laidienu svinību organizētāja Toma Bauģa. Toms ir brīnišķīgs cilvēks un mēs viņu vēl šobaltdien turam siltā piemiņā (viņš pirms gada aizbrauca uz Īriju). Drīz arī beidzot dibināsim īsto un oficiālo Toma fanuklubu. Būs tiešsaistes veikaliņš ar nopērkamām pilnīgi autentiskām Toma valkātām zeķēm, būs ekskluzīvas tikai faniem pieejamas video podraides ar Tomu, kafiju un Nicorette. Protams, būs domubiedru grupas visos lielākos sociālos tīklos. Mēs nākam! Čau, Tom!

Ubiquity

Tue, 02 Sep 2008 18:58:41 GMT

Noskaties filmiņu par Ubiquity!

Treknajā valgajā melnzemē kurmji rok tuneļus un sakņaugi mīcās pa vagām un komandrindas saskarnes mutējas visādos neiedomājamos veidos. Un tad viņas ķepurojas uz augšu, un pa retam kāda izbāž savu neglīto galvu dienasgaismā, un mēs sajūsmā saucam kaut ko priecīgu. Čau, Gnome Do! Prieks tevi ieraudzīt, Deskbar! Kas tas, vai manas acis neviļ? Kāds prieciņš arī nepareizā ticībā esošiem — Enso! Ar visādiem gudriem auto-complete, bet tomēr šajās programmās vairāk raksta komandas nekā baksta izvēlnes.

Pēdējās dienās progresīvā cilvēce priecīgi sveic Ubiquity — paplašinājumu Firefox pārlūkam. Ar to var no jebkura Firefox loga ātri uzmeklēt Vikipēdijas šķirkli, ģeogrāfisku vietu google kartēs, iesūtīt Twitter ziņu un tādas visādas lietas.

Ubiquity īpaši piesaista manu uzmanību, jo —

tas strādā pārlūkā — ir ērti un dabiski piekļūt interneta resursiem un servisiem. Un, kā zināms, šajās dienās viss interesantais notiek pārlūkā. Kuru gan vairs interesē “Desktop Search” vai integrācija ar kaut kādu vecmodīgu e-pasta programmu.
Ubiquity komandas tiek rakstītas JavaScript valodā. Ar to man sanāk ikdienā darboties, tāpēc tā vien nagi niez pamēģināt uzrakstīt kādu Ubiquity komandu

Iespļāvu plaukstās un uzbliezu Ubiquity komandu, kas tulko angļu datorvārdus un latviešu valodu izmantojot termini.laka.lv. Pirmo reizi savā īsajā mūžā lietoju jQuery. Pēc Ubiquity spraudņa uzstādīšanas nāc uz šo adresi, tur varēsi pa smalko tikt pie šīs komandas.

Sestdienas slapjais brauciens

Thu, 28 Aug 2008 21:57:29 GMT

Sestdien vienpadsmitos no rīta bija apmākušās debesis, sēdēju Kandavas centrā uz soliņa un blakus man bija mugursoma ar drēbītēm un guļammaisu, un vēl blakus bija divritenis. Bija tā sanācis, ka plānotais nedēļas nogales riteņbrauciens ar draugiem bija laikapstākļu un vēl citu apstākļu dēļ atcēlies, bet es par to nebiju uzzinājis. Tā nu es sēdēju Kandavā gluži viens un domāju, ko nu tālāk. Priekšā divas brīvdienas, esmu nepazīstamā vietā, un pilnīgi brīvs braukt — cik ātri patīk un uz kurieni patīk. Lieliski taču viss bija izkārtojies! Vienīgi tas sociālais aspekts un pilnā mugursoma (to bija iecerēts likt pavadošajā auto).

(šis vēl turpceļā uz Kandavu, līmējam)

Atceļā uz Tukumu braucu pa zemes ceļu. Drīz vien sāka viegli smidzināt lietiņš. Redzēju cilvēkus, kas rok kartupeļus, un baltas govis, un māju ar iebrukušu jumtu un tomēr spītīgu uzrakstiņu “Privātīpašums”. Satiksmes bija pavisam maz, braucu un domāju par lietām, un Tukums drīz vien bija jau klāt.

Jauki tā braukt nenospraužot dikti tālu mērķi. Ja ir tāls mērķis, nu piemēram, Rīga — Valmiera, tad pusi brauciena sanāk mētāties pa domām, cik kilometri nobraukti un cik daudz vēl jābrauc, un cik laika ir patērēts, un kāds ir vidējais ātrums, un cik spēka vēl palicis, un cik procenti ceļa nobraukti, un cik nobraukts izsakot daļskaitlī un tā tālāk. Šajā braucienā netālās dzelzceļa sliedes arī tāda drošības sajūta — kad jutīsies, ka pietiek, tuvākajā stacijā vilcienā iekšā un uz mājām.

Braucot no Tukuma uz Kaņieri, no ceļa vienā vietā nodalījās marķēts velo celiņš. Tas izrādījās vienkārši sauss, gluds meža ceļš, patīkama pārmaiņa grantenei. Pie Kaņiera man drusku samisējās ar navigāciju un aizbraucu uz Ķemeriem nevis kartē noskatīto Lapmežciemu. Šī kļūme atklājās jau iebraucot Ķemeros un skatot ielu nosaukumus. Bet nekas, tālāk braucu uz Jaunķemeriem un pārbaudīju, ka jūra vēl vietā. Pastāvīgais smidzeklis bija pamazām mani pilnīgi izmērcējis tik tālu, ka kājas žļurkst. Jūras malas priedītēs uzvilku sausu drēbju kārtu, slapjās somā, un tas bija prātīgi darīts, jo tūdaļ jutos patīkamāk. Lai gan iepriekš arī pārāk slikti nebija, braucot ir silti.

Asaros kā reizi nāca vilciens, mājās, karsta vanna un patīkams nogurums. Aptuveni sabakstot kartē, nobrauktais attālums gāja pāri simtam, kaut braucot nelikās tik daudz. Tā nu diena kopumā sanāca tīri jauka.

Mēnesis mašīnā pa Krieviju un Kazahstānu

Mon, 18 Aug 2008 22:19:04 GMT

Hei, hei, kur gadījies kur ne, pēc mēnesi ilgā brauciena pa Krieviju un Kazahstānu esmu laimīgi atpakaļ Latvijā.

Vareni. Mēnesi dzīvojos pa putekļiem un gulēju te teltī, te uz UAZ aizmugurējā sēdekļa. Bet nu jau atkal eju uz darbu, un sēžu birojā pie datora, un pusdienas laikā eju uz pusdienām, rindiņā aiz citiem birojcilvēkiem pa Lāčplēša ielas trotuāru. Vakaros gudroju, ko labāk no visām svarīgajām lietām izdarīt, un kāpēc nav ar ko iziet iedzert. Svarīgās lietas ir bilžu bakstīšana, interneta lasīšana, istabas kārtošana, grāmatas lasīšana, iešana ārā, vēstuļu sūtīšana un dienasgrāmatas rakstīšana.

(Te es čuč mašīnas ēnā, bildēja laikam Mārtiņš)

Jā, viena šim gadam iecerētā lieta ir ar uzviju nodarīta: pa pilnam dabūju izbaudīt bezrūpību un dzīvošanu prom no pilsētām un slāpes un karstumu un vēl visādas labas lietas. Bija jauki, ka galva tiešām pamazām iztīrījās no visām ikdienas lietām. Un kad ilgāku laiku tā ir, var nodoties jaukai nekā nedarīšanai. Var visu ko izdomāt — kāpēc manās bildēs nav cilvēku, un kam vispār dzīvē ir vērtība un nozīme un tā.

Atgriežoties — gribējās jau mājās, bet palika arī žēlīgi, ka šis foršais notikums nu ir cauri. Viss, beidzies, marš atpakaļ pie virpas. Bet bija jauki atgriezties, tuvākie kolēģi bija jau sailgojušies, labprāt klausījās stāstus un skatījās bildes. Un mājinieki, saprotams, tāpat, un vispār visi sastaptie cilvēki.

Jā, gribēsies braukt atkal. Vēl ilgāk, vēl tālāk, vēl vairāk piedzīvojumu.

jaunais.hanzanet.lv

Fri, 04 Jul 2008 19:12:51 GMT

Nesen uzpeld jaunais hanzanets, un to “vislabāk izķidā” pods.lv. Pods ar nazi uzšķērž hanzaneta vēderiņu un iebrauc tajā ar pirkstu, akurāti velk pirkstu gar hanzaneta mugurkaulu līdz pirksts krietni noklājies ar iekšējiem orgāniem, tad pietuvina to pie domīgi sarauktās sejas, piedur pie lūpām, saviebjas un publicē.

Internetbanka ir nepatīkama nepieciešamība

Interneta banka ir piņķeris — tajā ir grūti pieslēgties (jāatceras skaitlīši, jāmeklē rokā kodu karte), tajā maksājot vajag zināt kontu numurus un vispār ir nepatīkami veikt maksājumus un redzēt, kā kontā naudas paliek mazāk. Es internetbanku lietoju dažas reizes mēnesī lai kaut ko samaksātu vai pārskaitītu. Vai pa retam pēc ballēšanās, lai saprastu, kur palikusi visa nauda. Tā nu mani, lietotāju, galvenokārt interesē funkcionalitāte — lai varu pēc iespējas ātrāk un mazsāpīgāk izdarīt iecerēto un tad žigli to logu ciet.

Jauc lietojamību un vizuālu pievilcību

Nepatīk fonti, nepatīk krāsas, nepatīk korporatīvās bildītes… Sabīstas no oranžā! No oranžā nevajag bīties, un lietojamība raksturo to, cik ērti ir sistēmu lietot, nevis to, cik glīti tā izskatās. Runā, ka vislabāk lietojamību ir pārbaudīt veicot lietojamības testēšanu — cilvēkam dod konkrētus paveicamos uzdevumus un skatās, cik labi un ātri tas tiek galā. Nevis spriež un min, bet pamēģina. Es savu konta izrakstu un savu jauna maksājuma formu atradu bez kādiem starpgadījumiem, tā ka ar lietojamību viss forši, nekādas pretī muldēšanas. Vajadzētu izmēģināt dažādus scenārijus uz dažādiem cilvēkiem, bet tos gan jau veic pati Hansabanka.

Latvieši ir kritizētāji

Bailīgi kaut ko jaunu Latvijas interneta vidē taisīt, jo garlaikotā publika tūdaļ kāri metīsies plosīt. Bet, kā saka, suņi rej, bet karavāna laiž tālāk, vai ne?

Latgales Tūrisma kauss 2008

Mon, 30 Jun 2008 21:30:32 GMT

Šajā nedēļas nogalē piedalījos sacensībās “Latgales Tūrisma kauss 2008”. Daudz spilgtu iespaidu un apjausma par vēl vienu scēnu, ar ko aizrauties, kam veltīt savu enerģiju, laiku, resursus. Līdzīgi kā laivošana, riteņbraukšana, makšķerēšana, medības, fotografēšana vai atvērtā koda programmēšana — izrādās, ir daudz cilvēku, kam dzīšanās pa bezceļu dubļiem ir nopietna aizraušanās vai pat sirdslieta.

Par pašu piedzīvojumu vairāk uzrakstīju Eclipse Tour blogā. Šeit piederētos daži vārdi arī par Eclipse Tour. Tas ir 3 nedēļu brauciens ar diviem bobikiem uz Krieviju un Kazkhstānu skatīties pilnu saules aptumsumu, starts pēc divām nedēļām. Mājaslapa.