Bērnam laikam nākamā neatkarības stadija iestājusies
Proti - tā vietā, lai aizmigtu tur, kur sēžu gultai blakus, padziedu, aitiņu ieslēdzu, aizkritušu ūdens pudeli padodu, paņem kādu grāmatu, dodas uz citu istabu un aizmieg kādā krēslā/sēzammaisā. Varbūt dod ziņu, ka ir gatava savai istabai, nezinu.

Vīkendā nodemonstrēja tracīti 'labi, ka pastaigas laikus kaut kā nesanāca saskaņot', ar mēģinājumu aizmigt man uz ceļiem šūpolēs un mēģinājumu skaļi izgāzties no ratiem pēc. Toties nākamajā dienā nodemonstrēja, ka ja grib, var ne tikai bļaujot neapmierinātību izteikt, izrādās, pēc pirmā, galamērķi apzimējošā vārdu savienojuma, otrais ir, ē, vērtību izsakošais. Ja rati, pret kuriem bērns paredzējis atspiesties tiek pēdējā brīdī pastumti (kas noved pie, protams, nokrišanas garšļaukus), tātad attaisnojami ir vārdam mamma pievienot sliktāko zināmo vārdu. (Un tā kā rakstīt par bērniem&kakām ciba ir slikts tonis, tad šo vārdu nepieminēšu. Oh wait).

Un, protams, nezinātājus no malas mulsinošā 'nē' fāze. Oficiantes 'nu ko, garšoja kūciņa?' atbildēts ar tik enerģisku un skaidru 'ne ē', ka varētu domāt, kāds spieda ēst, nevis pati pieprasīja padalīties. Mēs ta zinām, ka tā ir standarta atbilde un 'jā' vēl vārdu krājuma vispār nav ieviesies, bet no malas nepateiksi.

Mīļa jau bez gala. Un tā grāmatu stiepšana uz gulēšanu ar - kaut arī vecāki mājas gandrīz tikai kindlus lasa (un sliktāk).