| 3:34p |
Par pankūkām
Vakar pie manis pienāk puisis un saka: "Čau, kā iet?", bet es uz viņu truli skatos, jo nespēju atcerēties, kur esam tikušies, tad viņš nosauca savu vārdu G un es atcerējos, bet viņš jau bija prom.
Neatceros, kā mēs iepazināmies, bet pirms gadiem 6 viņš, viņa draugs K un mana draudzene pavadījām diezgan daudz laika kopā, līdz tas beidzās sekojoši: Mēs esam pie Laimas pulksteņa - darīt nav ko, draudzene ir sadzērusies kaut kādas tabletes (laikam narkotikas), G ienāk prātā ideja - braucam pie manis uz tālo Latgali. Mēs ar otru puisi piekrītam, draudzene ir sanarkojusies un neko nevar pateikt. Līdz pēdējam vilcienam - 15 minūtes. Skrējām, paspējām, vēl alu nopirkām. Ilgi vilcienā kratījāmies. Kratījāmies arī pēc tam mašīnā, un man nenormāli gribējās čurāt, bet tad, kad laimīgi tiku līdz tualetei, tā atradās tieši blakus istabai, kur visi tobrīd uzturējās (arī G vecāki), bet man nekādīgi nesanāca klusiņām, klusiņām (sajūta drausmīga). Puiša mamma mums deva pankūkas. Mēs ar G pabučojāmies vienā gultā, draudzene ar K - otrā. (K un draudzene pat skaitījās tāds kā pāris). Pēc šī ceļojuma ar draudzeni izdomājām, ka vairs ar G un K nesatiksimies. Man vienkārši viņi nelikās pārāk interesanti, bet draudzene bija nosmērējusi krekliņu ar taukiem (no pankūkām). Viņa neieredz pankūkas, viņa neieredz taukus, puiši ar pankūkām viņai nav vajadzīgi! |