creatorspiritus:

Un atkal zilā vakarā tu sēdi mājās viens. Pamatīgi piegriezies lūrēt tajās zaļajās tapetēs, klausīties, kā kaimiņos sieva lamā vīru un viņu bērni klausās kaut kādu baismīgi ritmisku mūziku. Viņi nav vientuļi. Absurds, bet tu, blakus telpā sēdošais, izbaudi katru vientulības mirkli ar visapzinīgāko sāpju izteiksmi sejā.
Rokās tēja "Nervu sistēmas nomierināšanai", deg dzeltena svece uz galda, fonā skan mana mūzika. Es to saucu par "manu", jo tajā brīdī tā nevienam citam nepieder. Aiz loga nodudina (nodārdina) kārtējais vilciena vagonu sastāvs. Es jau pēc skaņas varu noteikt, ko tas ved - naftu, minerālmēslojumu vai kādus pārdesmit indivīdus (katram sava dzīve).
Kaut kā nemaz nav jautri, kaut arī brīžiem lūpās iezogas ironisks smīniņš par šādā vientulības izbaudīšanas dienā pazaudēto laiku. Bet, lūdzu, piedodiet man, jo ir brīži dzīvē tādi, kad saņemties un, piemēram, izmazgāt grīdu, kad galva pilna ar vientulību, ir sasodīti grūti.
Jā, jā, es domāju, kur tu esi tagad un kā JŪS izskatījies TAD. Tādas maziskas domas, ne? :) Vienlaicīgi iztēlojos to dienu, kad, pamostoties, es domāšu par to, ko vilkt mugurā vai ko ēst brokastīs, nevis par to, ka tu neesi man blakus. Ak, bezsaprāts, atbrīvo mani no tās trulās sajūtas sirds apvidū.
Jāaizņem laiks. Brīžiem tiešām 7 reizes dienā pārmazgāju grīdu un noslauku putekļus, spodrinu traukus un spoguļus, arī sevi, taisu ēst un cītīgi mācos un strādāju. Tas palīdz. Katrā tajā nodarbē vienmēr ir brīdis, kad tu domā tieši par to, ko tu šobrīd dari, laba sajūta. He-he, jūties laikam tagad glaimots...
Tagad sekos kārtējā apņemšanās. Jūs jau to visi zināt. "NEVIENU!!!" :D