creatorspiritus:

Es to visu nogrūdīšu melnā maisā un noslēpšu tajā skapī, kurš nemaz nav mans. Varbūt tad es spēšu aizmirst? Nē! Nejau aizmirst, bet vienkārši nedomāt. Kaut kā muļķīgi sanāk, time after time tu kā duma rīkojies identiski. Vienmēr tas viss izgraužas cauri melnajam maisam un rēgojas pa skapja, kurš nemaz nav mans, pavērto druvju spraugu. Es zinu, ka pati nekad nekad neaiztaisu tās durvis kārtīgi ciet, jo zinu, ka vajdzēs kaut ko tur pameklēt, kaut ko, kas šķiet nepieciešams nākotnei.

Kā lai noslēpjās? Varbūt pašai ielīst melnā maisā? Kurš mani iecels skapī? Un vai tur būs tas, ko man šobrīd vajag?