SPOKI & BRIESMOŅI:

nepārtraukti kaut kas tiek pakārts. 

poras aizdirstas, 

Rafaela sejas baltums neizgulējies   

izslēdzu gaismu piesmēķētajā koplietošanas virtuvē un tajā tumsā uz īsu mirkli esmu. 

Krīt. 

Tev patīk fantazēt par dzeltenajām plūmītēm melnzemes dārzā? 

Dārzā, kur samta truši un vistas iestaigājuši takas. 

Svešiniek, takas ir iestaigātas staigājot. 

Svešas takas, kur izbiruši mani piederumi. 

Staigā pa sapuvušajām plūmītēm, 

dzer plūmīšu, cidoniju skābo kompotu. 

Sajauc sevi ar ūdeni.

Ņem nost to manu ādu, ņem mani nost. 

Vingro pusnakts viesi. Zinu, ka manā istabā kāds ir. Sunīša rēgs tur blakus krēslā, 

kādas dažas bēbīšu dvēselītes zem gultas. Visi dzer pienu un vingro. Kāds izdzēris 

sojas pienu pa to laiku, kamēr neviens nebija manās mājās un durvis bija aizslēgtas

ciet.

Man nebija bail no spokiem.

 Ja nu tās nebija dažas sekundes tajā mierpilnajā tumsā? 

Varbūt tie bija gadi, bet varbūt tie būs gadi...? 

Garie un gausie gadiņi. 

 paņem mani nost kā sliktu. 

Paņem nost kā kaut ko sliktu paņem labie un aizlaiž,

jo man ir un nav.

tas nav viņš, bet es zināju, es zināju, ka viņu sauks Rafaels! Iepriekšējā dzīvē viņa vārds tas bija!

Viņam notika reinkarnācija, tā bija noplūde! Viņš bija Rafaels un viņš plūda saraustījies gabalos, šaustījis

pat sevi, dūris sevī mazos Šveices nazīšus. Nezinādams, kas ir Šveice. Gribējis strādāt par kaut ko, grauzis

mazus akmentiņus, smaržojis pārgieztus avokado,

Viņu sauca Rafaels, tad kad viņš sevi plēsa kā nezvērs. Nezvēra ādas un putojošie jaunības ūdeņi. Kā ienira

viņš, šis skaistais,ūdeņos, nevarēja atvērt acis un peldēt nevarēja. Baidījās tikt aptašķīts, baidījās saņemt un

atdot sevi psihoterapeitam. Nezināja toreiz, kas ir Šveice un kas ir psihoterapeits. Vēlu gulēt gāja, reiba no

pusnakts virtuves smaržas. Virtuves pusnaktī kļūst dzīvas, vispār, atdzīvojas.

 

Rafaels ir manī. Viņš pats man to teica - es esmu tevī un man patīk izslēgt smirdīgajā virtuvē gaismu.

Tumsā patīk stāvēt ar vienu pirkstu lipīgam gaismas slēdzim piespiestu un otras rokas(spīdīgās, saredzamās rokas)

plaukstā just kā rievotā virsma piekļaujas lipīgam durvju rokturim(tam, kuram koks pārvērties par melnu un lipīgu kārtu). 

Tumsā stāvēt un aizvērt acis, ostīt virtuvi un smaidīt kā tā smird. Smirdīgās virtuves mežģīņu meitene. GarkājRafaels un

tagad atvērtas acis. Vai tu zini, kas ir datori? Vai tu zini, kas ir dzīve?

Tu zini kā smaržo sperma, tu zini kā smaržo melna, taukaina virtuve. Rafaēliņ, tu esi mans dēliņš un es esmu tu, un mēs

esam viens un tas pats maigums. Mēs kopā dzīvojam porcelāna trauciņos, mums kopā abiem lillā ziedi un stikla gredzentiņš,

redzi.

nākamajā nedēļā, viņa savā gultā samanīja kādu kustību. 

Bija pienācis tas laiks runāt. Bet nākamajā rītā runāt, aprunāties, 

jo tajā nākamās nedēļas aprīļa rītā viņai bij slinkums runāt un 

izdomāt par ko vajadzētu aprunāties. 

Kāds tomēr pārāk ilgi bija sēdējis uz sirds, kāda viegla kustība

viņas gultā un nosēdēta visa kreisā puse. Kas ar mani notiek? - viņa saņēmās, jautāja.

Viņa klīniskie pētījumi, viņa atklājumi, viņa paša pacienti. Viņš taču

ir ķirurgs, viņš taču operē un graizās. Vakaros parasti.

Tas bija nākamajā dienā. Tik tālu viņa bija tikusi. Līdz dienai. Dienas sākumam,

piemēram. Piecus gadus tikusi. Pati ar savu krēslu, gultu un grīdsegu. Un pārmērīgo smēķēšanu.

Krietni sālīta, krietni piedzērusies. Satvēra palagus ciešāk ap sevi. Viņas vīrs bija ķirurgs, viņam

patika operēt. Ne pārāk ātri - visus aicināja uz kāzām.

Tagad viņam likās maigāka, bet varbūt būtu runājusi vismaz par aprīli

dieva dēļ, kaut ko prātīgu būtu teikusi. Satvēra ciešāk palagus, tumsā kaut kas pavīdēja,

kāda maiga kustība viņas gultā. Vēl nepagāja pieci gadi, vēl nepienāca nākošā diena un 

aprīlis nekad nebeigsies, iespējams nebeigsies tikai sniegs, bet arī maijs pienāks un piecu

gadu domas iesvārstīsies un tik tikko manāmi sakustēsies kaut kur perifērajā, kaut kur

pašā kaktiņā. Sakustēsties, sataustīs un domās - vai bija?

(nabaga Rafaels pievēmis pļavu. Miljons margrietiņas tur tagad paēd zupu)

Viņš mierinot pasmaidīja. 

Viņš jau varēja smieties, bet tikai atvairīja domas. Auksti sviedri izspiedās uz pieres un pilēja uz pleciem. 

Drīz, pavisam drīz, kāda brīnišķīga doma, mēs varēsim peldēt aukstajos sviedros. Tā jau mēs ātri vien aiziesim bojā. 

Krēslu, galdu, grīdsegu