04:11 pm
vienīgais pieaugušais cilvēks runā tik daudz, ka man nav kam izkratīt sirdi vispār.
sakrājies tāds melnums,
ka esmu tiešām
pretīga,
pretīga,
pretīga
un
slima,
slima,
slima. masa.
esmu slimības cālīšu
perēklis.
lūdzu,
laika mašīnu šim aprīļa ziemassvētku cālītim,
lai tas mani teleportē atpakaļ uz dzīvi
esmu tāda kā čupiņa.
uz ielas iziet negribu,
nevēlos un nevajag,
tur sejā sakrīt ledus slapjums.
man ir apnicis sēdēt,
jūsu sēdošais dzīvesveids pat ballītēs ir garlaicīgs.
aizved taču mani uz balli!
nāc ar mani uz balli!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
es nezinu vai vēl protu maz dejot!
tik sen esmu aizsēdējusies istabās,
dīvānos ar simtpadsmit džointiem.
sliktie, kas gaida pavasari satupušies savos mīkstumos.
es ienīstu mīkstas
lietas un vietas. man vajadzētu visu cietu,
stingru un tikai upes, ezera
ūdens drīkst būt mīksts un auksts kā zīda kleita.
kad varēs zīda kleitu vilkt? kad būs vasara????
ja mēs neiesim dancot, tad mēs vispār nederam kā pāris, jo
es esmu kustība!!! Tikai kādu mēnesi ir aizmirsies, ka esmu kustība. esmu dusmīga,
it kā nolikta pie vietas un nošaujiet mani, es ienīstu divus dzīvokļus par visu vairāk
un pamazām pulcējas klāt vēl viens dzīvoklis un es sāku raudāt no rīa, kad pamostos un esmu atkal tajā pašā
pelēkzaļo sienu apskāvienā. jā, tās ir mājas, tam nosaukums ir mājas un mīlestība,
bet es nespēju to vienveidību panest, tik sasodīti smagi griesti un tā telpa... par daudz.
man vajag
kur?
ne jau tur.
tur atkal ir garlaicīgi.