09:04 pm - riebīgi laba skaņa:
sarkanajam putnam nepatika gaidīt neko jaunu.sarkanais putns burvīgajā burvju mežā izpleta spārnus un apēda tumši zilo putnu.
pēc tam viņi bija lillā. divi vienā. fantastiski neaizmirstama garša. viņš kārtoja
savas lieliskās spalvas un varēja pasmaidīt. es esmu skaists sarkanais putns.
paldies, par aizmirstību.
aizver atkal savas maņas, aizver acis un apturi laiku. šeit ir tā atklājuma laikmeta
pietura, muzejs ir vientuļajiem. Garlaicīgiem ļaudīm nekad nav garlaicīgi. pirms miega
palasi grāmatu, piederēšanas grāmatu untumiem vai arī grāmatu, kas pieder citam cilvēkam,
aizdoto, piedāvāto grāmatu. un tad, kad šķirstās lappuses un burtiņi iebrauc ar vilcienu smadzenēs,
tad apdomā, kā diez šo rindkopu uztvēra viņš, viņa vai vēl miljons? Mēs esam vienādi?
Mēs esam vienādi? Nav taču tāda normālā. Mēs visi esam nenormāli un apsaukājam viens otru, un domājam
katrs savādāk. Pārtraucam teikuma vidū, jo prātā iešāvusies ģeniālā doma par matu taisnotāja
efektivitāti sausos v.s. slapjos matos.
Brālēns pabeidzis mūzikas skolu Dižonā, tagad mācīsies akadēmijā
Londonā. es tikmēr esmu šeit un man jau atkal nav darba!
labi, labi, man trompete vienmēr iet caur kauliem, bet Pūt Vējiņi! viņš
ir spēlējis to solo tik griezīgi, ka man asaras saskrēja acīs, jo brālēns
pūš vējiņu un tas spēks... bet toreiz mēs mācījāmies 9.klasē un tikai es
sapratu un viņa mamma saprata. tas ir pozitīvais, tātad.