| Chick Corea |
Nov. 1st, 2007|07:48 am |
Vakardienas koncerts bija jauks, tikai nepiemēroti iebāzts tajā augstajā/aukstajā hokeja hallē.
Kaut gan Corea melodijas man noteikti ir tuvākas, vakar aizraujošāk bija klausīties kā Bela Fleck virtuozi knibinājās ap stīgām.
Onkuļi ir jokupēteri - jokoja ne tikai starp dziesmām, bet arī pa vidu, citējot bluegrass, blūzu, džeza klasiku. (Var jau būt ka to vajadzēja uztvert kā nopietnu interpretāciju, bet man likās amizanti un izklaidējoši.)
Pateicoties aktīvajai darba dienai ar pāris vīna glāzēm noslēgumā, dažu dziesmu laikā zaudēju uzmanību un aizdomājos. Interesanti, ka pie katras dziesmas domas virzījās pilnīgi dažādos virzienos:
* viena dziesma veda baudpilnās atmiņās - grillētas tīģergarneles, gulēšana Indijas pludmalē, braukšana ar auto
* lēnāka un liriskāka dziesma nemitīgi atgādināja par Padomju Savienību un filmu "Citu dzīves"
* enerģiskākas dziesmas laikā domas metās atpakaļ uz darbu
Kā aktīvam mūzikas patērētājam, par skaņu ietekmi uz izjūtām un funkcionalitāti man šaubu nebija.
Bet izrādās, ka arī mūsu sejas izteiksmei ir atgriezeniskā saite uz emocijām. Kad savelkam seju dusmu izteiksmē, arī paši lēnām paliekam dusmīgi. Tādus zinātniski izpētītus secinājumus bija atradis Malcolm Gladwell un aprakstījis savā grāmatā "Blink".
Drīz iemācīšos Arnolda Švarcnegera sejas izteiksmi un tad būšu gan ārēji, gan iekšēji nesatricimāms.
R. |
|