(no subject)
Dec. 3rd, 2008 | 02:09 am
es tomēr laikam esmu tāda pati kā visi pārējie. tas, ka esmu ES neko nenozīmē. kādreiz man tā nelikās.
viss vienmēr bija gaišāks. labāks. kaut vai notēloju, ka ir labi, jo beigās tāpat bija.
un tad viss mainijās. laikam jau dēļ tās pirmās mīlestības.
(tas ja godīgi daudz ko dzīvē izčakarē)
daudzas lietas manā dzīvē mainijās. vispār.. mainījās VISS.
likās, vot, tāpat šī mīlestība nebūs mūžīga. tikko kā tas viss izčibēs- čikčink un viss būs sakārtots atpakaļ pa vecajiem plauktiņiem un varēšu mierīgi ripot tālāk uz savām fantāziju virsotnēm un vēl viskautko ko vēlējos sasniegt.
ha. še tev. viss ir dirsā, protams.
pirms ieradās tā mana mūža mīla (es nesaku, ka tas laiks bija slikts! varbūt pat labākais manā mūžā) biju tik tiešām optimiste. viss vienmēr bija ok. MAN vienmēr bija labi.
prātā vienmēr biju tā bērnišķīgā Anna. daudziem tas itkā patika. ar mani bija (nē,nē, vēljoprojām ir!) jautri.
un tad man lika mainīties. PAT cilvēki kurus uzskatiju par saviem labākajiem draugiem. vienkārši tā.
visdrīzāk jau tas tikai dēļ tās simpātijas. viņš parādija manu "īsto" būtību. cik es esmu bērnišķīga, nenopietna, nepakļāvīga u.t.t..
protams, draugus un puisi pazaudēt negribēju. nācās vien mainīties. to varēju nosaukt par vienu no saviem ļaunākajiem dzīves periodiem vairāku gadu laikā.
vienmēr man kāds aizrādija. tikko kā kaut vai nedaudz izmetu kādu joku neīstā brīdī sākās liela brēka, kuras laikā vienmēr izskanēja tādi teksti, kā - tu taču vispār neesi mainijusies! pieaudz! paskaties cik es esmu labs, gudrs, mīļš. cik viņa pieaugusi. bet tu vēljoprojām dzīvo bērnībā! (<- nu, protams, kuru gan normālu, tajā laikā, 12 or 13 gadnieku varēja saukt par bērnu?! mums tikko kā skolā sākam iet jāsaprot- nekādas bērnības. nu mēs esam lieli!) tu esi tāda, šitāda! ko tu vispār zini??
nujā.
baigi forši vispār.
protams, daži no tiem tā laika labākajiem draugiem man vēljoprojām ir ļoti tuvi, bet konkrēti varu teikt- jūs sapisāt manu dzīvi.
viss vienmēr bija gaišāks. labāks. kaut vai notēloju, ka ir labi, jo beigās tāpat bija.
un tad viss mainijās. laikam jau dēļ tās pirmās mīlestības.
(tas ja godīgi daudz ko dzīvē izčakarē)
daudzas lietas manā dzīvē mainijās. vispār.. mainījās VISS.
likās, vot, tāpat šī mīlestība nebūs mūžīga. tikko kā tas viss izčibēs- čikčink un viss būs sakārtots atpakaļ pa vecajiem plauktiņiem un varēšu mierīgi ripot tālāk uz savām fantāziju virsotnēm un vēl viskautko ko vēlējos sasniegt.
ha. še tev. viss ir dirsā, protams.
pirms ieradās tā mana mūža mīla (es nesaku, ka tas laiks bija slikts! varbūt pat labākais manā mūžā) biju tik tiešām optimiste. viss vienmēr bija ok. MAN vienmēr bija labi.
prātā vienmēr biju tā bērnišķīgā Anna. daudziem tas itkā patika. ar mani bija (nē,nē, vēljoprojām ir!) jautri.
un tad man lika mainīties. PAT cilvēki kurus uzskatiju par saviem labākajiem draugiem. vienkārši tā.
visdrīzāk jau tas tikai dēļ tās simpātijas. viņš parādija manu "īsto" būtību. cik es esmu bērnišķīga, nenopietna, nepakļāvīga u.t.t..
protams, draugus un puisi pazaudēt negribēju. nācās vien mainīties. to varēju nosaukt par vienu no saviem ļaunākajiem dzīves periodiem vairāku gadu laikā.
vienmēr man kāds aizrādija. tikko kā kaut vai nedaudz izmetu kādu joku neīstā brīdī sākās liela brēka, kuras laikā vienmēr izskanēja tādi teksti, kā - tu taču vispār neesi mainijusies! pieaudz! paskaties cik es esmu labs, gudrs, mīļš. cik viņa pieaugusi. bet tu vēljoprojām dzīvo bērnībā! (<- nu, protams, kuru gan normālu, tajā laikā, 12 or 13 gadnieku varēja saukt par bērnu?! mums tikko kā skolā sākam iet jāsaprot- nekādas bērnības. nu mēs esam lieli!) tu esi tāda, šitāda! ko tu vispār zini??
nujā.
baigi forši vispār.
protams, daži no tiem tā laika labākajiem draugiem man vēljoprojām ir ļoti tuvi, bet konkrēti varu teikt- jūs sapisāt manu dzīvi.