pilsētas malā apsēda brūkošu smilšu kalniņa galā izģērbtās priedes saknes,
satinās maziņās lapiņās, pašaizdedzinājās un uguni ielaida mājās.
Ar daudzceltņu troksni un apvedceļu pār plecu, pret mežu - ar seju,
pacēlās dūmi no uguns kā drūmi no ziemas nāk rudens.
Caur irstoši pelēko zaļi izlauzās koki, krūmi, sarkani putni un viņu slepenās dziesmas,
cilvēks ielauzās mežā un cilvēkā ielauzās liesmas,
caur dūmiem kā miglainu stiklu vēroja bezgalību būtne uz betona iesma.
Virs Saules uzspraustā Zeme griezās un cepās uz uguns,
un cilvēks, pār plecu lūrēdams, savilkās karstumā ciets, melns kā čuguns,
nebeidzami caur asinsvadiem metāla kastes brauc, un koki, un koki, un kokos cits citu pūkaini brīnumi sauc.
Izplēn pelēki dūmi un asfalts pret Sauli raižpilnas rievas rauc,
bet tu sēdi, skaties un klausies, negriezies, nesteidzies, gaidi, paliec un nesajauc -
ar divām pusēm vienmēr par maz; ar vienu pusi tik smagi par daudz.
Krīt lapas un zari, un putni, aizmieg dzīvība kupenu pēļos,
bet mūžīgi pelēkās sienas nenodreb, neiečiepstas un nedzied,
pa tukšām istabām tukšās mājās dzen pelēkus putekļus pamestās ielās
irstoši dūmi no irstošām miesām, sairstot betonam izģērbto sakņu pārķertos vējos.
Zeme caur mani atceras: es atceros, kā es smējos;
kā perējos, dējos; kā distancējos;
slīkstošā smilšu smailē pie kaulainām priedes pēdām
sadegu visam pa vidu,
pa vidu, starp visu citu,
pavisam starp citu (nav citu)
es restartējos.