29. Jūnijs 2004

• 29.6.04 16:09
• Gribas pateikt, ka nožēloju, bet nevaru. Es nevaru nožēlot tik kolosālas sajūtas. Mana apņemšanās nebija pārāk stipra, varbūt es apskaužu tos cilvēkus, kas spēj to pa īstam, es zināju, ka nevarēšu, bet tomēr cerēju. Es zināju, ka tas viss būs līdz brīdim, kamēr nebūs iespējas, bet iespēja bija.
  Bet ja mīlēties, tad ar pilnu atdevi, un nedomāt par to, ka man ir žēl. Ja reiz sācies, tad to nevar pārtraukt, nevar apstāties pusceļā un pateikt "piedod, es tā negribēju, bet tagad man jāiet mājās, jo mans skurbums ir beidzot pagaisis".
  Un ir vieglāk, ja tas ir tikai uz vienu reizi. Es zinu, ka tas neturpināsies, tieši tāpēc es ielaidos. Jo es nevarētu dzīvot ar apziņu, ka esmu tik vājš visu laiku, labāk lai šī vājība tiek norakstīta uz vienu vakaru.
• 0 rakstair doma