21. Aprīlis 2004

• 21.4.04 17:05
• Kā gan ķermenis, kurš agrāk šķita tik saistošs un vilinošs, pēkšņi kļūst pretīgs. Tavā apziņā kļūst par miesas gabalu, kuram nav pat ne mazākās vēlēšanās pieskārties. Tu vari ielīst gultā blakus un domāt tikai par to, kaut tas ātrāk pārietu. Ieradums, kaut kāds neciešams ieradums. Uzreiz pat nav iespējams savā apziņā aptvert, ka gribas to pārtraukt.
  
  Tavs ķermeņa smārds mani vairs neuzbudina, Tavi lūpu pieskārieni mani šķebina. Laucinieciska, pretīga smaka, nevis tā svaigā lauku smarža, kas jūtama siena gubā vai jāņu ugunskurā, bet sastāvējuša piena, pelējušas maizes smaka. Tavas nepatīkamās elpas smaka. Es negribu Tevi skūpstīt, mani vairs neuzbudina Tavi pieskārieni, tikai aizverot acis un iedomājoties sevi neaprakstāmās fantāzijās es spēju to paciest.
  
  Es to vairs neatkārtošu ar Tevi. Lūdzu, ej! Nenāc atpakaļ un nelūdzies, tā bija mana kļūda.
• 0 rakstair doma