15. Aprīlis 2004

• 15.4.04 10:31
• Nevajag noreducēt homoseksualitāti tikai fiziskās tuvības līmenī. Pirmkārt, tā ir garīga tuvība. Es varu mīlēt tikai tos, ko spēju pieņemt pilnīgi un līdz galam. Diemžēl man jāatzīst, ka pēc sava prāta un saprašana daudzi cilvēki man šķiet piezemēti un aprobežoti. Pret tādiem var just tika mirkļa iekāri. Viss ir un viss pāriet. Viena reize un interese zūd, ja tas cilvēks nespēj mani ne ar ko citu vairs saistīt.
  (Miesaskārība - tas ir mans nāves grēks, es atzīstu. Lai gan cenšos sevi ierobežot.)
  
  Sievietes. Lielākā daļa no viņām ir stulbas. Retu reizi man gadās sastapt sievieti, tādu patiesi apgarotu, skaistu un gudru vienā personā. Tādas es apbrīnoju, bet viņas ir retums. Arī daudzi vīrieši ir stulbi, tomēr manā pieredzē tādu ir mazākumā.
  
  Kāpēc sabiedrība brīnās, ka homoseksuālu cilvēku starp radošām personībām ir proporcionāli vairāk? It īpaši jau runājot par gejiem. Daudzi no viņiem ir radoši intelektuāļi. Bieži nākas manīt, ka viņi meklē to pašu radošumu, to intelektu citos. Un kā lai viņi to atrod sievietēs, ja tikai reta no viņām gadās patiesi gudra un daiļa vienlaikus.
  
  Man nepatīk lielākā daļa sieviešu, es viņas nesaprotu, kāpēc vajag radīt par sevi tik stulbu iespaidu. Viņas pašas sevi uzskata par gudrām, ak, cik daudz no viņām tiešām tā domā par sevi. Pilnīgas muļķības. Un cik daudzi vīrieši arīdzan tā domā par sevi. Aprobežotie, mazie cilvēciņi.
  Un es nesaku, ka esmu liels.
• 0 rakstair doma