6. Aprīlis 2004

• 6.4.04 11:21
• Man vārds ir vienaldzība. Es negribu zināt par citiem, tik par sevi, par sevi... tīksmināties. Es stāvu klints malā un runājos ar Tevi, Kungs. Un savā atbalsī es saklausu Tavu balsi. Tikai Tu un es, neviena cita man nevajag. Šeit būsim tikai mēs divi.
• 0 rakstair doma

• 6.4.04 15:37
• Man ir kauns, Kungs. Kauns par tiem cilvēkiem, ko Tu esi radījis. Par cilvēku stulbumu. Viņi nesaprot, ko runā, bet uzskata sevi par visu zinošiem. Viņi tēlo savu dzīvi, uzvelk sev maskas un mēģina iestāstīt citiem, ka tā ir viņu īstā seja. Iespējams, arī sev.
  Viņi liekuļo, viņi šausminās par citiem, bet paši ir sliktāki par to mazumiņu, ko viņi zina par citiem. Viņi neklausās savos līdzgājējos, bet tver katru klusuma mirkli, kurā iestarpināt savu dzīves stāstu. Nevienam tas neinteresē, bet viņi turpina tēlot cits cita dēļ. Jo viņu dzīves sabruktu, ja viņi to nedarītu. Neļauj man nonākt līdz tādai stadijai. Es būšu vienmēr patiess un atklāts pret sevi un Tevi. Citiem tāpat būs vienalga, tāpat kā man par viņiem.
• 0 rakstair doma