Dūjas lidojums

8.3.06 16:22
Cilvēki mēdz būt.

pļurkst un pļurkst un pļurkst. nebeidzami. par sevi. un paši to sauc par komunikāciju. tukši vārdi tiek izmesti vējā, palaistas domformas.
ja viņi kaut nedaudz apklustu. teiktu tikai to, kas IR svarīgs, nevis pļurkstētu par visu, kas tajā brīdī šķiet un pat to, kas nešķiet, svarīgs. cik mazāk nepareizību būtu pasaulē. klusums, kurā varētu paši beidzot sadzirdēt savu muļķību - kad sadzirdētu, tad arī spētu ko izlabot. jo pļurkst jau tikai, lai nedzirdētu. pļurkst, lai justos kaut kas. pļurkst, jo nu ja, dumiķi. un pēc tam brīnās - neiet tur, nobrūk tas, nav tā un sāp tas...
tā vietā, labāk būtu paklusējuši un sajustu pasauli, sajustu sevi. un izdarītu to, kas jādara, vai, ja nav jādara, nedarītu, bet izdzīvotu mirkli.
un sieveites nereti nav labākas par vīriešiem. nereti.

var jau arī teikt, ka esmu palikusi nekomunikabla un īgna. var. tomēr tās sarunas, kas apkārt notiek, ir tik tukšas, ka negribas - vēl vairāk, tajās nedrīkst neko teikt - lai nepadarītu to visu nejēdzību kvantitatīvi lielāku. kavalitatīvi būtu samazināt.