- 14.9.11 14:36
-
Tās visas ir manas pārmērības.
Tik šķietami organiskas un šķietami neatdalāmas no mana būtības.
Iegrimt - bet tad pa dziļo, strādāt - bet tad pa smago, tā, ka apkārt nekas neeksistē, tā, ka pati neeksistēju.
Neko nedarīt - bet tad tiešām neko, neko, nevis pa bišķītim mazliet kaut ko.
Tīrīt - bet tad tā, ka pulēt un līdz galam.
Termiņos, bet tad maksimālajā kvalitātē.
es zinu - tas viss ir tas, kam mani tagad sper laukā no ierindas.
viņš saka - izbeidz. sāc pieaugt.
bet - kā to dara? kā to vispār var izdarīt savādāk?