Dūjas lidojums

12.3.07 22:49
un vēl. tie mirkļi.
mašīnā sēžu un nekāpju ārā. nakts klusi, mitruma smagi ielenc ar tumsu. baltie starmeši izkroko ielas formu. akmentiņi asfaltā atspiežas pret ēnām. klusi caur ādu sajūti lietus pieskārienus aiz loga. ir skaidras debesis.
čarkst riepu radzes pret trotuāra apmali, iepeld apslāpējumā pret pagalma granti. klab vārtu plecs, skaņa apslāpst mitrajās brusēs.
pārejas - no gaismas uz akmeņiem, no skaņas uz apslāpējumu.
tāda robežu sajūta. mitra, smagnēja, bet tk bieza, ka var atspiesties un nenokrist.
pretstatu sājūta, robeža ar nerealitāti.
tādos brīzos man ir sajūta, ka pa īstam izjūtu realitāti.
līdz saknei, līdz nervam.

tad no iekšpuses nāk asaras sajūta, kamols kaklā.
tāda netverama laimes/skumju robeža. kad spēkā vēl abi. un reizē nekas.

strangers in the night.
something in your eyes was so inviting....