20. Maijs 2006

• 20.5.06 17:55
• Diena bez telefona. diena ar mirušu telefonu.
  riteņi pēc brīža
• 6 citas domasir doma

• vakars
• 20.5.06 22:07
• riteņošana apkārt Sarkandaugavai man allaž patikusi.
  beidzot atradu to Kundziņsalas ceļu. no otra krasta. skaists saules ceļš zīmējās zem mūžīgā spindzošā elektrības ceļa pār daugavu. trīs ceļi vienuviet. akmens bluķi, kas nodala piestātni, veido caurvēju.
  tur man tika pasniegts slīkušais gredzens. neticami smalks iztrādājums. 2 milimetrus platajā riņķīti neticami smalki iestrādāta izlokās ziedu vija ar ziedlapiņām, turklāt izteiktā faktūrā. tikpat neticams ir zieds. tā lapiņas izgrieztas un saliektas vēl smalkāk. tik sarežģīti un reizē eleganti, kā kastaņa zieds. tā proporcijas apbur.
  Sarkandaugava man vienmēr likusies vilinoša ar savu mazpilsētas sajūtu. jau toreiz un arvien vēl. tās putekļainās ielas pēcpusdienas saulē samaļ no ostas ieklīstošās lielpilsētas skaņas. māju pagalmu bruģis un smilšainie celiņi līdz ieejas trepītēm ar laika gaitā izļodzītajām margām uzrunā ko dusošu krūtīs. putekļainie, ne pārāk lielie logi spēlē paslēpes ar cilvēku dzīvēm. tās, tāpat kā apputējušos senos aizkarus, var tikai nojaust. tie slīd garām tikai kā tēli, atblāzmojas tikai mazliet un nodziest kā nebijuši, ja esi palaidis garām mirkli.
  pārkāpjot sliedēm, visa Sarkandaugavas mazpilsētiskā sajūta tiek atņemt kā ar roku. tā paliek kā citā pasaulē. viņpus sliedēm sākas pilnīgi cita - Mežaparka - pasaule. tajā no mazpilsētas nav ne kripatas. koku stumbri un taciņas, piesūkušies pilni ar pirmās Latvijas sabiedrības krējuma dzīves ainām, tagad dala tās pa labi un pa kreisi. tu dabū kā ar ūdenskrituma vilni visu sevī iekšā. neviens tev neprasa, vai gribi. un tās ir tikai taciņas un koku stumbri. tu vēl neesi ticis līdz sacakotajām mājelēm.
  kāda sena, sen nelietota sliežu ceļa gulšņi, klusi ieauguši sūnās, ir mazpamanāma liecība par kādreizējo vilciena satiksmi te. tie ir šaursliežu dzelzceļa gulšņi, laikam no viena no pirmajiem vilcieniem uz Vecāķiem. pacēlums un ar zemsedzi klātais perons nojaušams dēļ trepēm, kas, redzamas starp priedēm, izjauc meža parasto ainavu.
  cilvēku balsis un tēli slīd līdzi vilcienam, tāda vasarnieku tašu parāde. ilgu un cerību pilnas sejas vasarīgā pēcpusdienā, kas izslāpušas pēc atveldzes un cīnās ar manufaktūrās pavadīto dienu nogurumu.
  Mežaparks man nekad nav spējis parādīt savu šodienas seju. tas bliež kā ar lielgabalu 30.to gadu Latvijas ainiņas man virsū. ikreiz, kad tur iegriežos. un, ja nebliež 30.to gadu, tad atvēl 70.to beigas ar šizofrēniskiem karuseļiem un lunaparka dzelžiem. tad es domāju par cilvēkiem, kas ar tiem izauguši. manī ikreiz veidojas neizskaidrojamas lielas skumjas, tāpēc es nemēdzu ilgi kavēties šais sajūtās.
  smags un drūms ir tas izdegušais 8.stāva balkons, nu kura tepat šai ziemā (?) nolēca kurlā māte ar saviem bērniem, glābjoties no liesmām. tā ir smagā artilērija šovakar. ķermeņu tuvošanās zemei un izjukšana pret asfaltu pie mājas. no tās nevar aizbēgt, pat, ja neskaties uz to pusi. tas ir tāds pats mirklis - viens no daudzajiem, kas notiek ik pa laikam, dažādos gadsimtos, dažādos laikos, kurus tu pat neesi redzējis, bet tā klātbūtne vēl ilgi saglabājas šajās vietās. jebkurā vietā visa zeme viscaur noklāta ar cilvēku dzīvēm.
  turpat netālais, elegantais, baltais gulbis, kas peld ezera atzarā, ir cits mirklis. un tas viss šajās vietās jaucas kopā, atbalsojas, uzrunās, spēlējas ar tevi. ir sajūtu mirkļi un sajūtu laika posmi, kad tu esi vaļā un kails. kad tu to redzi un sajūti.
• 10 citas domasir doma