|
Dec. 16th, 2010|06:20 pm |
Bija tā, ka kādu nedēļu viņš ar mani nesazinājās un es nesapratu, kas notiek. Tad es pajautāju, kas ir. Viņš teica, ka atbrauks parunāt. Atbrauca, runājām un pēkšņi viņš pasaka, ka viņš mani mīlēja, bet viņam pazuda jūtas (mega lol). Bija vēl kaut kas, ko viņš teica, bet es vairs precīzi neatceros.
Nu un pēc visa sākās komplikācijas - vēl 6 mēneši bija vienā skolā jāmācās un tā.
Mēs mēdzām reizi mēnesī parunāt, bet labākais bija, ka pēc kādiem 7 mēnešiem pēc šķiršanās viņš random atbrauca pie manis, mēs runājām un viņš pateica - "bet tu jau zini, ka mēs vēl būsim kopā". Tad man nokārās smadzenes.
Un viņš zināja, ka es esmu kopā ar to savu puisi, ar kuru biju pēc viņa. Un viņam pašam arī jau bija draudzene.
Es labi tevi saprotu. Man arī pēc tam negribējās būt vienai - gribēju kādu blakus. Kad +/- tiku pāri, biju kopā ar puisi visu vasaru. Kad viņš mani pameta, man zuda ticība visiem.
Tāpēc tagad es mainu puišus pēc garstāvokļa un negribu nopietnas attiecības, jo man ir bail.
Man ir žēl tevis, un diemžēl neviens īsti tev nevar palīdzēt. Tev pašai kaut kā ar laiku būs jātiek galā (mēdz teikt, ka laiks dziedē brūces, bet, piemēram, man tā nav) |
|