| |
[2. Nov 2004|19:14] |
| [ | Mood |
| |  bored | ] |
| [ | Music |
| | Placebo - Twenty Years | ] |
Savstarpēju notikumu savirknējums noved pie kādas milzīgas sakritības, šo savirknējumu mēs saucam par likteni. Vai ne tā? Mēs nekad nezinām, kas notiks nākotnē, to var „noskaidrot” tikai apmeklējot kādu no tiem šaubīgajiem saloniem. Taču daudzi (manuprāt, lielākais vairums) neapzinās to, ka šie cilvēki iekodē jums informāciju, kurai jūs naivi ticat, un tiecaties pēc pareģojuma izpildes,(neapzināti, protams)... Tā vairs nav jūsu nākotne, tā nav jūsu dzīve, tas ir kas cits... (nu vismaz tas ir mans subjektīvs viedoklis)
Dažreiz (īstenībā diezgan bieži) mani nepamet doma – cik cilvēks tomēr ir naiva un neaizsargāta būtne...Taču kas to spēj mainīt? Kāpēc cilvēki savā būtībā ir tik ļoti lētticīgi? Un bieži vien lētticība viņus ieved diezgan dramatiskā situācijā...Kuru mēs varētu nodēvēt par – "Es to nenovēlu pat savam ienaidniekam..."
P.S pieminēšu, ka šo rakstu nu vismaz daļu,(konkrētāk par to lētticību),es uzrakstīju iespaidojoties no redzētā sižeta raidījumā Kriminālā informācija:)) Kas mani iespaidoja diezgan pamatīgi. Čigāni nekad nav bijusi mana mīļākā tauta, taču tagad domāju par viņiem 100 reizes sliktāk...Tā lūk... |
|
|