Interesanti, ka darbā grib ritīgi atvērti organizēt Break the Bias tiešraidi.
Tad nu tagad skatos atpakaļ pagātnes tarakānu pūznī, ko nu galīgi negribējās vērt vaļā...
ak cik daudz to situāciju sanācis...
Kā viens no bosiem pateica, lai labāk strādājot kosmētikas biznesā, jo es smukiņa,
kā bīdīja vīrieškārtas kolēģi *same age, same tenure* young leadership potential ar sliktākiem feedback no kolēģiem nekā man (un mani atlaida),
kā visas komandas meitenes lēnām tika noliktas pie vietas kā sekretārītes,
kā pēc vakariņām klients *married, divi bērni* vēlējās pabučoties un doties pie manis,
kā darba meklējumos divi vīrieškārtas menedžeri kafijas vietā sāka man rakstīt snapchat un whatapp nepiedienīgas ziņas,
kā darba vietā pēc sievietes paaugstinājuma amatā izplatījās baumas, ka tas caur gultu nevis dēļ prasmēm & zināšanām,
kā bosa biznesa partneris *married, bērni* gribēja pamīcīties.
Un ar visu šo savos divdesmitajos domāju, ka ar mani kkas nav kārtībā. Vai es izprovocēju tādu attieksmi? Bet tad ar gadiem tu saproti, tas nav par tevi, tas ir par viņiem. Kā šādu attieksmi mainīt? Viss jau vienmēr notiek aizkulisēs. Vai ar savu menedžeri varu atvērti runāt, ja nozīmīgs klients man uzmācas?

Ar ko Tu esi saskāries darba kontekstā par šo tēmu?

https://www.youtube.com/watch?v=ud5L-KcqhRE
Ak, jaunības dienas.