coffeefrida

Jauns apģērbu pievedums Circeņu veikaliņā

Wed, 03 Mar 2010 10:27:51 GMT

Apskatīt vairāk un iegādāties skaistus austrumu un vintage apģērbus, kā arī circeņu rotas pa lēto var šeit: http://circeni.hipiji.lv

Steidzami meklējam dzīvokļa biedreni/u!!!

Wed, 21 Oct 2009 18:34:03 GMT

Puškina ielā 1, 6. stāvā atrodas liels trīsistabas dzīvoklis, kur drīz iemitināsies divas jaukas meitenes, bet diemžēl 3. istaba (kas ir izolēta)ir brīva un tāpēc tiek meklēts trešais kaimiņš. Vidēji par īri vienam cilvēkam sanāk maksāt 35 Ls+komunālie (kas ir mazi, jo ir malkas apkure). Pa logu paveras burvīgs skats uz Daugavu. Āra durvīm ir kods.

Rakstīt uz minkacis@inbox.lv

Nedēļas nogale attaisno savu nosaukumu

Sun, 04 Oct 2009 20:48:33 GMT

hmmm..Puškina iela ievelk mani kā dūmu no cigaretes, bet es nemaz nesūdzos, tik pulkstenis tikš galvā un skaita manus atlikušos mēnešus, dienas, stundas, minūtes, sekundes līdz DD ding dong atskanēs.Gribu savu dzeju uzrakstītu ar viņa roku, nekādu datora tīmekļa starpniecību.Šo tekstu kā cietēju piesitīšu krustā pie savas sienas un izlūgšos tam piedošanas kā nelaimīga grēciniece no Kaina dzimtas. Varbūt labi ka sanāks to rīkli vingrināt un rakstīt par vīna pielietiem svētkiem ik nedēļu vakaros. Varbūt labi, ka es eju uz priekšu, varbūt.

P.S. Ja tomēr viss atkal sabruks, man vienmēr paliks alternatīva - plāns B un pirmā šķēru muzeja izveide Latvijā.

Rudens balle

Sun, 13 Sep 2009 21:24:27 GMT

Nu ja, tagad jau piezīme pēc piezīmes par balto nakti, bet, ja sanāk aiziet uz vismaz vienu labu pasākumu, tad neuzdrošinos kritizēt šo pasākumu, it īpaši, ja dzerta karstā šokolāde, kas tika dalīta pa brīvu (nu labi, sāku piekasīties). Viss gan sākās briesmīgi - ar ļoti jauko Hamleta kurvīti, prasot par ieeju dzejas pasācienā 1 Ls (jēziņ, atraduši īsto laiku, kad iekasēt). Apjukums bij ne tikai manā un manu tā brīža kompanjonu sejās. Sajūtas bija vienkāršas - ārā ir nemīlīgi auksts un esam palikuši aiz durvīm pasākumā ar samta aizskariem un dzejnieku, kura dzejas iepazīšana man ir kā lāsts (nu kā nesanāk, tā nesanāk). Mans dārgais kompanjons ir tik pat skumja kā es, tāpēc atliek vien dzert akadēmijas dārziņā. Točna atliek vien tur pārvākties uz dzīvi un precēt aķeni (vienīgās attiecības, kurās man nav psihologisku problēmu - burvīgi). Nekas, ir pietiekami dzerts, lai teiktu, ka kāds grāds galvā iesit, cigarešu paciņa burvīgi tukšojas un tad ierodas blondais grēks. Tieši laikā, lai skumjo siržu kratīšana pārvēsrtos jociņos par visu, kas netur pretī.
Nu ko, beidzot dodamies uz Vērmaņdārzu skatīt filmu Balle. Jēziņ kā gribējās dejot, kājas nemitīgi niezēja (it īpaši tāpēc, ka tā kārtīgi dancots nav veselu mūžību). Latvieša temperaments uzvar un filma tiek noskatīta ar izdejojušos dvēseli ieslodzītu nekustīgā ķermenī.
Nu tad jau ar kakao un Spīķeris, kur, protams starp smacīgajām, pārbāztajām telpām ir arī stikla šķirsts jeb pirts, kur brīvība plikajiem. Tad nu uz plikiem vīriešiem esmu atskatījusies un, paldies, kādam laikam pietiks (he he).
Pārņem vilinoša doma par skaistu dzīvokli, kur ieslīgt kulpkrēslā un sūkt kādu dzērienu pa virsu uzpipējot, bet nē - ceļš ved Anglikāņu baznīcu, kur esam tieši laikā, lai pieredzētu briesmīgu troksni, kas skaitījās performance. Uz brīdi apjēdzu kā ir ellē-elles skaņas baznīcā.
Gulēt - nosalis deguns zem segas Pārdaugavā.
Mājas - pastaiga pa Pārdaugavu pie Bītlu mūzikas un otrs Rīgas gals ar sautējumu un kārtējo Rīgas siltuma nodaļu.

Cerību laiks

Mon, 07 Sep 2009 21:00:44 GMT

Varbūt kādu dienu arī man paveiksies stāstīt par savu miera ostu ar tajā esošajiem cilvēkiem. Pagaidām jāgaida, kad norims vētra.

Apjukusi sirds sapinusies pati savās nezālēs

Mon, 07 Sep 2009 16:37:29 GMT

Apjukusi sirds sapinusies pati savās nezālēs.
Sirds ir kā tāda cimperlīga puķe, kurai, lai cik jauki pret viņu izturētos dārznieks paliek neapmierināta un noraidoša. Viņa niķojas un gaudo, meklē izeju un reizē veidu kā dārznieku pieņemt, tomēr, lai nemocītu sevi un arī viņu izmet to no sava dārza un teic, ka gan būs labāka puķe, kas novērtēs un sapratīs dārznieka pašaizliedzīgo dabu un mīlestības pilno sirdi.
Pirmajā laikā pēc dārznieka prombūtnes puķe jūtas kā ieguvusi otru elpu, viņa izloka lapiņas, iet gulēt, kad grib un ceļas. Ir pārliecināta, ka izdarījusi pareizo lēmumu un pati sevi uzslavē.
Tomēr nesaprotamu iemeslu dēļ tā ar katru dienu kļūst vājāka un nīkulīgāka, tā vairs nejūtas skaista. Tad kādu dienu puķe ierauga savu dārznieku citā dārzā, apkopjot un iespējams rūpējoties par citām puķēm. Tās nevaldāmā daba slēpta krūtīs izlaužas, liek kliegt un spļaudīties. Tikai tajā brīdī viņa pamana nezāles, kurās ieaugusi, pamana sevi kā izmisušu būtni tiecamies pretī dārzniekam, kas vairs nevēlas viņu apciemot. Un kurš gan gribētu?
Atklāts paliek jautājums - kur beidzas suns uz siena kaudzes un kur sākas apjēgsme, ka pametot tu ļauj sev beidzot mīlēt otru, tāpēc, ka pati gribi, nevis viņš?

Banāli un atklāti

Noželojamie..Ch. 1

Mon, 31 Aug 2009 21:23:12 GMT

Pēdējā laikā mokos ar izteiktu grēdas sindromu, kad vienlaikus lasu, rakstu, ēdu, mazgājos, adu, domāju vēl ko darīšu...Tā ir kā atkarība no kuras grūti atbrīvoties, jo apstādinot grēdas vilcienu, apstājas viss un tad vienkārši nedaru neko. Gribētos tagad apmeklēt vienu izcilu minimālistu izstādi, kur ir viena skaidra, tīra doma, veldzējošs, atvēsinošs tukšums, tīrs no skaņas, krāsas un pats galvenais no stresa. Tā ir viena pumpa lūpas labajā kaktiņā. Hmmm...bet ir vēl arī otra kņudošā maita kreisajā pusē, kas nemitīgi sīc par naudas pūķi, par zelta olu, rūķu zeltu, vobšim, par darbu. Katru dienu vismaz divas stundas atņem internets, kur meklēt to sasodīto zoss olu, bet atbildē vien saņem interesantu piedāvājumi kļūt kādam perversam tipam par mājkalpotāju, kas tīra viņam māju esot kaila, kamēr viņš...
Nu ja, bet vienmēr jau var pasapņot par bankas aizņēmumu uz lieliem procentiem dzīvojot jaukā pilsētas centra rajonā. Veidot savu lego namiņu savā diletantiska dzejnieka uzpūstajā ziepju burbulī. Tad, protams, var vēl piesapņot klāt zilzeķes spoku un mākslinieka dvēseli.
Patiesība ir tas, ka bieži nāk miegs, nākas aizņemties naudu uz nenoteiktu laiku ar domu, ka būs jāaizņemas vēl, blokmāja ne tai pašā dranķīgākajā rajonā, augoša riepa, slāpes pēc darba un aerobikas, kokteiļa, ko varu uzsaukt sev pati un tikšanas vaļā, ak, tikšanas vaļā no grēdas sindroma, nu vismaz noreducēt līdz 2 lietām vienlaicīgi, no kurām viena varētu būt domāšana līdz.

LMA diplomdarbu izstāde

Sun, 07 Jun 2009 17:34:47 GMT

No 13.-27. jūnijam Rīgas mākslas telpā notiks LMA diplomdarbu izstāde "Forma. Krāsa. Līnija.", kuras tapšanā es arī esmu pielikusi savu ķepu. Nāciet un baudiet!

Labu apetīti, Keidža kungs!

Sat, 10 Jan 2009 23:25:09 GMT

Apstrādājot failus par keramiku atradu savu rakstu par 2008. gada keramikas bakalauriem...un atļāvos ievietot nelielu fragmentu no tā...

Lai apskatītu un novērtētu diplomandes Diānas Boitmanes darbu „Labu apetīti, Keidža kungs” (bakalaura darba vadītājs asoc. Profesors Dainis Pundurs) nākas doties uz jauno izstāžu zāli D.Fab Slokas ielā 52d, kur jaunā māksliniece kopā ar vēl septiņiem LMA bakalaura programmas beidzējiem prezentē savu darbu izstādē „Baku lauri” (izstāde apskatāma no 3.06.08-17.06.08, atklāšana 3.06.08. plkst. 18:00). Kad rūpnīcu labirintā vadoties pēc gara, augsta skursteņa esmu atradusi izstāžu zāli varu beidzot iepazīt gan pēdējo šī gada bakalauru programmas keramikas apakšnozares diplomandi, gan jauno izstāžu zāli.
Diānas Boitmanes darbs veidots kā instalācija sastāvot no 31 priekšmeta. Instalācija sastāv no koka galda zem kura novietots DVD atskaņotājs. Uz galda atrodas porcelāna krūzītes pārklātas ar caurspīdīgu porcelāna glazūru un melnas angobas zīmējumu. Krūzītes ir neparastas ar to, ka tajās ievietotas audio austiņas, kas savienotas ar jau minēto DVD atskaņotāju. Trauciņos neko nevar ieliet, tie ir aizdarīti atsevišķās vietās izdurot mazus caurumiņus kā sālstraukam, lai krūzītes varētu „čukstēt” vēstījumu no pieslēgtā DVD atskaņotāja. Skaņas, kas dzirdamas nākam laukā no krūzēm atgādina trokšņus, kad kāds kārto galda piederumus vai arī šķindoņu, kad kāds ēd ar tiem. Māksliniece ir iedvesmojusies no 20. gadsimta komponista Džona Keidža (1912-1992) mūzikas, viņa revolucionārajiem apcerējumiem par klusumu, tā būtību un jēgu. Komponistam tad arī ir veltīts šis darbs. Scenogrāfijā gūtā pieredze ir apvienota ar laikmetīgu keramisko domāšanu veidojot noskaņu, kas skatītājam liek uztvert darbu ar vairākām maņām vienlaicīgi. Pie sienas pievienotajā informācijā skatītājs var iepazīties ar nelielu informāciju par Džonu Keidžu – komponistu, kurš mūzikā ieviesis trokšņus. Sākumā ļoti vienkāršais darbs ir kā brīnumu lādīte, kuru atverot sāk skanēt melodija, tikai šoreiz tas notiek izmantojot prožektoru ar kustības sensoru. Pieliecoties pie mazajām krūzītēm un ieklausoties trokšņos pārņem sajūta, ka traukos ir ieslēpta pasaule, kurā kāds brokasto vai pusdieno, notiek rosība un tiek izdzīvota dzīve, par kuru nojaust var tikai pēc skaņām. Jaunā māksliniece ir lieliski uzbūrusi noskaņu pasauli pārvēršot keramikas mākslu par daļu no stāsta, ko mums klusām šķindot stāsta instalācija.

Murakami pasaulē...

Thu, 08 Jan 2009 20:15:56 GMT

Takeši Murakami ir pasaules mēroga atzīts mākslinieks, kas ir kļuvis slavens pateicoties tam, ka radījis tādus tēlus kā antimikipeli DOB, Kaikai un Kiki, Mr. Pointy, medūzu acis un smaidīgās margrietiņas. Murakami ir unikāls uz mūsdienu mākslas fona varbūt pat ne tik daudz ar to, ka japāņu mākslinieks ir radījis pop art renesansi 20. gadsimta 90. gados un turpina to darīt 21. gadsimtā, cik ar savas mākslas antidisnejisko pasauli, kur viss ir košs un naivs, bet reizē daudznozīmīgs un tieši tāpēc tik saistošs.

Pašlaik Frankfurtē pie Mainas, Vācijā no 27.09.2008-4.01.2009 ir apskatāma japāņu mākslinieka Takeši Murakami vērienīgā retrospektīvā izstāde ar nosaukumu „(C) MURAKAMI”. Nonākot uz ielas ar nosaukumu Domstrasse 10 var ieraudzīt 20. gadsimta 80. gados celto Frankfurtes/Main Modernās Mākslas muzeju (Museum für Moderne Kunst Frankfurt am Main, turpmāk MMK), ko vietējie nodēvējuši par „kūkas gabalu” ēkas trīsstūra formas dēļ. Takeši Murakami retrospektīvā izstāde aizņem visu muzeju un līdz pat 2009. gada 4. janvārim muzejā neko citu apskatīt nevarēs. Muzejs transformējas un maina savu nosaukumu, kā liecina uzraksts virs ieejas – „(C) MURAKAMI MUSEUM”, radot sajūtu, ka tūlīt būs iespēja apmeklēt Murakami privāto muzeju.
Takeši Murakami izstādi kā informē MMK savā mājaslapā[1] organizē Losandželosas Mūsdienu Mākslas muzejs (MOCA – The Museum of Contemporary Art, Los Angeles) ar muzeja galveno kuratoru Polu Šimmelu (Paul Schimmel ), kas gan kūrē, gan uzrauga izstādi. Pēc Losandželosas, izstāde ceļoja uz Bruklinas muzeju Ņujorkā (Brooklyn Museum, New York). MMK Frankfurt/Main ir pirmais muzejs Eiropā, kur notiek Murakami grandiozā darbu izstāde. Kā pēdējais pieturas punkts iecerēts Gugenheima muzejs Bilbao (the Guggenheim Museum, Bilbao).
Ēkas asimetrija ir kā radoša bāze gan kuratoram, gan māksliniekam, lai uzsāktu spēli, ceļojumu vai dienu Murakami Disnejlendā visai ģimenei. Patiesībā, fakts, ka katra mēneša pēdējā sestdienā muzejā ieeja ir par brīvu, veicina milzīgu cilvēku pieplūdumu un sajūta brīžiem ir kā atrakciju parkā. Tomēr kopīgā atrakcija ir aizraujoša, kaut vai tādēļ, ka autore kopā ar pavisam mazajiem izstādes apmeklētājiem kopā smējās par asprātīgajiem momentiem Murakami veidotajās multfilmās.
Pirms cilvēki izklīst, kur nu kurš pa visu muzeja ēku, visiem nākas iziet cauri apaļai telpai, kas sniedzas trīs stāvu augstumā. Vidū novietots Mr. Pointy (Tongari-kun, 2004) kā milzīgs krāsains karuselis vai milzīga sēne ar daudz acīm, rokām kā indiešu dievībām un kājām, kas saliktas Budas skulptūrām raksturīgajā sēdus pozā. Pie vienas no zālē esošajām sienām novietoti četri sargi, četras skulptūras, kas stāv uz tādām kā konsolēm otrā stāva līmenī. Pretējās sienas augšējā daļā atrodas Murakami raksturīgā smaidīgā margrietiņa, kas atgādina budisma mandalu (Superflat Jellyfish Eyes White). Tālāk autores ceļš ved uz istabu, kur ērti iekārtojoties uz tepiķa ar smaidīgo magrietiņu rakstu var apskatīt divas Murakami multfilmas (Episode 1. „Planting the seeds” 10 min, un Episode 2. „The secret of Kaikai”, 11 min), kur galvenie tēli ir Murakamī iecienītie varoņi Kaikai un Kiki. Naivie, sirsnīgie tēli dodas piedzīvojumos, iekuļas ķezās, bet beigās vienmēr laimīgi atrisina radušos situāciju.
Ejot cauri telpām kaut kādā brīdi pieķeru sevi pie domas, cik meistarīgi ir iekārtota izstāde, jo īpaši nepiedomājot biju izgājusi ēkas labirintu apskatot darbus hronoloģiskā secībā. 90. gadu vidū Murakami darbi ir minimālistiskāki izmantojot sudraba fonus. Tēls vai objekts uz sudraba fona izskatās plakans, kas, kā var nojaust pēc bieži izmantotā vārda darbu nosaukumos - „superflat” jeb superplakans, ir mākslinieka apzināta vēlme uz audekla gleznoto darbu padarīt plakātisku. Šajā pašā periodā mākslinieks izmanto pašradīto tēlu DOB, kas daļēji atgādina Volta Disneja radīto tēlu mikipeli. Virzoties cauri telpām nonāku plašā istabā ar divām lielformāta gleznām un skulptūrām. Gleznas, viena gaiši rozā, bet orta gaiši zila, ir novietotas viena otrai iepretim, bet vidū kailas, miesas krāsā nokrāsotas skulptūras mangas estētikā, vīrišķais un sievišķais. Konkrētie darbi ir atklāti un savā ziņā seksuāli agresīvi. Sānos esošajās gleznās redzams balts šķidrums, kas izšļakstījies pa visu gleznas virsmu. Nokļūstot pirmā stāva stūra telpā var apskatīt Murakami veidotos tēlus tirgus produkcijā (Kaikai Kiki Co-Murakami piederoša kompānija , instalāciju dizains – Džonsons Marklē (Johnson Marklee)) glīti saliktus vitrīnās. Pavisam to ir 500 veida - rotaļlietu, T-kreklu, somu, datorpeles paliknīšu, kartiņu un neskaitāmos citi masu produkcijai paredzēti priekšmeti. Dažus pēc izstādes var nopirkt muzeju telpās speciāli iekārtotajā veikalā. Atgriežoties pirmajās telpās vēl var apskatīt mangu istabu ar gleznām un lellēm/skulptūrām, kā arī DOB, kas attēlots vairākos darbos mainoties krāsām un ir kļuvis par visbiežāk attēloto tēlu mākslinieka darbos. Murakami atsaucas uz Endija Vorhola (Andy Warhol) daiļradi un Disneja mikipeli, tomēr veidojot tādu kā antimikipeles tēlu.
Nonākot otrajā stāvā var apskatīt 2003-2004. gada Murakami projektu „Superflat museum”. Vitrīnās redzamas mazas rotaļlietas, kas projekta ietvaros tika ievietotas konfekšu kārbās un Japānā pārdotas, radot jebkuram iespēju figūriņas kolekcionēt. Kārbās klāt tika pievienota informācija un kožļājamā gumija. Turpat blakus var apskatīt arī 1999-2007. gadam tapušo darbu „Second Mission Project ko2 Advanced”. Trīs darbi, kuros redzams kā sieviete-kiborgs lēnām pārveidojas par reaktīvo lidmašīnu. Mākslinieks izmanto otaku kultūras fantāzijas pasauli, savienojot to ar animes un mangas subkultūru. Robotu, kiborgu tēmu Murakami turpina savā 2004. gada darbā „Inoči”(Inochi), kuru veidojis iedvesmojoties no Stīvena Spilberga filmas „Mākslīgais intelekts ” (Steven Spielberg A.I.: Artificial Intelligence). Dažādu tehniku darbos (skulptūrās, fotogrāfijās un video darbos) mākslinieks izmanto Inoči tēlu, lai runātu par cilvēcību. Inoči ir gluži kā cilvēks, bet tomēr tāda groteska versija par to. Inoči tiek izmantots, lai attēlotu dažādas kultūras identitātes, cilvēciskās sajūtas un pārdzīvojumus. Šis mazais robots pārdzīvo gan vientulību, gan alkas pēc mīlestības, apjukumu un kaunu. Video par Inoči var, piemēram, noskaidrot kā kiborgs apjaušs savu seksualitāti un saprot, ka viņš ir tik pat dzīvs kā jebkurš cilvēks.
Pierādījums, ka Murakami jebko var izmantot, lai radītu savu fantastisko pasauli, ir istabas ar mākslinieka darbu tapetēm un tepiķiem. Piemēram, istaba ar tapetēm, kas ir nosētas ar medūzu acu rakstu un galvaskausu attēlojumiem uz dažādu krāsu fonu audekliem. Patiesībā, medūzām nemaz nav acu, bet galvaskausi ir atombumbu sprādzienā izveidojies mākonis jeb sēne, kurā mākslinieks iegleznojis smaidīgo margrietiņu acis . Mūžīgā pretmetu spēle balansējot uz robežas starp spēli un patērētājsabiedrības klišejām, dzīvības, nāves, tradīciju un reliģisku atsauču robežas. Skulptūras ar multfilmu varoņiem, zižļi ar galvaskausiem un koki ar smaidīgiem ziediem. Visam pa vidu Kaikai un Kiki kā garīgie sargi. Kā vēsta darbiem pievienotā informācija, Kaikai un Kiki tēlu vārdi nāk no japāņu vārda „elegants”, arī „jokains”.
Notiek arī interesanta sadarbība starp mākslinieku un Marku Džeikobu (Marc Jacobs) Louis Vuitton dizaina līnijai, papildinot dizainera somas ar Murakami veidotajiem tēliem. Sadarbība noritēji ļoti veiksmīgi un Louis Vuitton aksesuāri tika izpirkti neticamā ātrumā. Mākslinieks uz ādas materiāla, no kura veido LW somiņas un citus aksesuārus, spēlējoties ar ornamentiem, papildina tās ar smaidīgiem margrietiņu ziediņiem, ķiršiem, medūzu acīm, kā arī armijas formu rakstiem, nezaudējot raksturīgo naivuma un spēles iespaidu. Protams, tas viss tiek ielikts arī multfilmā, kur galvenā varone, maza meitene nokļūst šo jauno LW ornamentu fantastiskajā pasaulē, lai nodotos ar tiem kopīgās rotaļās. Stāsta beigās gan meitene atsakās no tā visa, lai atgrieztos pie draugiem.
Nonākot trešajā stāvā varam apskatīt Murakami mušmires un DOB tēlu, kas ievietots 9 gleznās, bet grīda pārvērsta par šūnu tīklojumu („The floor of Chaos”, 2008). Viss izšķīst, pārvēršas, sadalās šūnās kopīgajā haosā uz grīdas. Takeši glezno darbus iespaidojoties no klasiskiem motīviem. Piemēram, Bohidharma portreti vai Daruma, indiešu mūks, kas iepazīstina japāņus caur Ķīnu ar dzenbudismu. Mākslinieku interesē arī grafikas dizaina puse, kad līnijas tiek jauktas kopā iespaidojoties no Džeksona Polloka (Jackson Pollock), Roja Lihtenšteina (Roy Lichtenstein), Kazuo Shiraga, lai paspēlētos ar garīgo, nemateriālo un sintētisko.
Izstādes pēdējās telpās mēs atgriežamies atpakaļ pagātnē pie Kaikai Kiki, mušmirēm un smaidīgo margrietiņu tēliem, tomēr šeit redzamajos darbos daudz lielākā mērā notiek sapludināšana ar atsaucēm no mākslas vēstures. Darbā Kosmos, („Cosmos”, 1998), kur tiek attēlotas smaidīgas margrietiņas uz sudraba fona, tiek ietverts japāņu zīdspiedes Edo perioda (1603-1868) stils un motīvi. Ziedi uz zelta fona ir atsauce uz Rimpa skolas gleznotāju Sankai Hoitsu. Darbs „Kawaii! Vacance d’ ete”, 2002, kur attēlotas smaidošas margrietiņas uz debesu fona tiek izmantots arī MMK Frankfurt am Main Takeši Murakami izstādes mājas lapā. Kā skaidro pats mākslinieks, darbs ir veidots, lai uzrunātu bērnus. Vēstītu par to, ka ir jāpriecājas, jāsmaida, bet, ka tas nav viegli un, ka patiesībā, smaidīšana ir grūts darbs.[2]
Kā pēdējo darbu apskatīju „Oval Budha Silver” (2008). Skulptūra, kas veidota no sudraba un atveidota ar divām galvām. Kamēr viena galva meditē otra pļāpā. Nesamērīgi mazais ķermenītis sēž uz lotosa zieda, kas kā var izlasīt pievienotajā informācijā ir kopija no 12. gadsimta Kamakura budista skulptūras. Figūra ar ziedu ir novietota uz saplacināta ziloņa. Ceļojošā izstāde ir pirmā, kurā var apskatīt sudraba Budu.
Ceļojums pa Murakami pasauli lēnām izgaršojot katru darbu aizņem apmēram 3 stundas, tomēr katra minūte bija tā vērta, lai rastos vēlme atkārtoti atgriezties. Muzejs ir parūpējies arī par dažādiem pasākumiem, kas veicinātu skatītāja izpratni par Takeši Murakami mākslu. Programma ir pārblīvēta ar ekskursijām, semināriem un radošajām darbnīcām, kur var piedalīties gan rūdīti mākslas eksperti, gan ģimenes ar bērniem, katrs gūstot savu īpašo baudījumu no piedāvātās programmas. Piemēram, 18. decembrī 18:00 ir iespēja apmeklēt semināru „Murakami un Vorhols”, bet bērniem ar vecākiem ir iespēja katru pirmo un trešo svētdienu no 12:00-17:00 speciālā darbnīcā veidot Murakami darbu plakātus.
Murakami māksla ir paredzēta masām vai māksla visiem. Vienu uzrunās antimikipele DOB, citu mušmires vai Kaikai un Kiki, bet izglītotākos mākslas cienītājus priecēs iespēja saskatīt katrā darbā vairākus slāņus, pārsteigs atklāsme, ka vienā darbā var būt atsauces uz japāņu ksilogrāfiju, zīdspiedēm, pop art māksliniekiem Endiju Vorholu un Roju Lihtenšteinu, budisma mandalām un mangu subkultūras estētiku. Viens darbs var sniegt gan agresīvu, spēcīgu seksuālu vēstījumu, gan reizē izraisīt mīļumu, naivumu un rotaļīgumu. Murakami ir viens no māksliniekiem, kas necenšas izvairīties no banalitātes, drīzāk pasvītro to izmantojot populāro mangas un citu Japānā iecienīto komiksu un multfilmu estētiku, gluži kā savulaik šos pašus paņēmienus izmantoja 60. gados Pop art mākslinieki. Takeši Murakami attēlo pats savu popkultūras redzējumu, izmantojot gan simbolus, kas raksturīgi budisma pasaulei, gan animēm un mangu subkultūrai. Mākslinieks nebaidās no komercijas, gluži otrādāk, cenšas to vēl pasvītrot atklāti spēlējoties ar tēliem, it īpaši multfilmu varoņiem, kuri sastopami masu kultūras produkcijā, tai pat laikā atsaucoties gan uz japāņu, gan pārējās pasaules klasiķiem mākslā. Murakami ir kā burvju mākslinieks, kas pametis Takeši pili, lai dalītos savos brīnumos ar visu pasauli velkot no cilindra laukā mikipeli un reizē Edo perioda zīdspiedi, animes stilistikā ieturētu lelli un Budu. Atliek vien ieskatīties cilindrā un pasmaidīt.

[1] http://mmk-frankfurt.com/en/exhibition.html

[2] http://www.moca.org/murakami/#

Kapakmens

Thu, 08 Jan 2009 20:08:10 GMT

Viens no Dariusa Žiūra videodarba "Kolekcija" fragmentiem izstāžu zālē Arsenāls Lietuvas Laikmetīgās mākslas izstādes ietvaros.

Aphrodite of Melos

Sat, 03 Jan 2009 20:27:52 GMT

The marble statue known as the Aphrodite of Melos is one of the most recognizable works of art from the ancient world. Also referred to as Venus de Milo (Venus, of course, is the Roman version of Aphrodite's name), this imposing image of the goddess of love and beauty has inspired admiration over the centuries. And there is little doubt about the reason why she is so famous - the statue, with its elegantly twisting pose (and of course, those memorable missing arms), has become an icon of Western art.