7. Septembris 2009

• Apjukusi sirds sapinusies pati savās nezālēs
• 7.9.09 19:23
• Apjukusi sirds sapinusies pati savās nezālēs.
  Sirds ir kā tāda cimperlīga puķe, kurai, lai cik jauki pret viņu izturētos dārznieks paliek neapmierināta un noraidoša. Viņa niķojas un gaudo, meklē izeju un reizē veidu kā dārznieku pieņemt, tomēr, lai nemocītu sevi un arī viņu izmet to no sava dārza un teic, ka gan būs labāka puķe, kas novērtēs un sapratīs dārznieka pašaizliedzīgo dabu un mīlestības pilno sirdi.
  Pirmajā laikā pēc dārznieka prombūtnes puķe jūtas kā ieguvusi otru elpu, viņa izloka lapiņas, iet gulēt, kad grib un ceļas. Ir pārliecināta, ka izdarījusi pareizo lēmumu un pati sevi uzslavē.
  Tomēr nesaprotamu iemeslu dēļ tā ar katru dienu kļūst vājāka un nīkulīgāka, tā vairs nejūtas skaista. Tad kādu dienu puķe ierauga savu dārznieku citā dārzā, apkopjot un iespējams rūpējoties par citām puķēm. Tās nevaldāmā daba slēpta krūtīs izlaužas, liek kliegt un spļaudīties. Tikai tajā brīdī viņa pamana nezāles, kurās ieaugusi, pamana sevi kā izmisušu būtni tiecamies pretī dārzniekam, kas vairs nevēlas viņu apciemot. Un kurš gan gribētu?
  Atklāts paliek jautājums - kur beidzas suns uz siena kaudzes un kur sākas apjēgsme, ka pametot tu ļauj sev beidzot mīlēt otru, tāpēc, ka pati gribi, nevis viņš?
  
  Banāli un atklāti
• Mūzika: klusums pirms vētras
  Garastāvoklis:: anxious
• 2 rakstair doma

• Cerību laiks
• 7.9.09 23:59
• Varbūt kādu dienu arī man paveiksies stāstīt par savu miera ostu ar tajā esošajiem cilvēkiem. Pagaidām jāgaida, kad norims vētra.
• Mūzika: joprojām klusums
• 0 rakstair doma