1. Septembris 2009

• Noželojamie..Ch. 1
• 1.9.09 00:05
• Pēdējā laikā mokos ar izteiktu grēdas sindromu, kad vienlaikus lasu, rakstu, ēdu, mazgājos, adu, domāju vēl ko darīšu...Tā ir kā atkarība no kuras grūti atbrīvoties, jo apstādinot grēdas vilcienu, apstājas viss un tad vienkārši nedaru neko. Gribētos tagad apmeklēt vienu izcilu minimālistu izstādi, kur ir viena skaidra, tīra doma, veldzējošs, atvēsinošs tukšums, tīrs no skaņas, krāsas un pats galvenais no stresa. Tā ir viena pumpa lūpas labajā kaktiņā. Hmmm...bet ir vēl arī otra kņudošā maita kreisajā pusē, kas nemitīgi sīc par naudas pūķi, par zelta olu, rūķu zeltu, vobšim, par darbu. Katru dienu vismaz divas stundas atņem internets, kur meklēt to sasodīto zoss olu, bet atbildē vien saņem interesantu piedāvājumi kļūt kādam perversam tipam par mājkalpotāju, kas tīra viņam māju esot kaila, kamēr viņš...
  Nu ja, bet vienmēr jau var pasapņot par bankas aizņēmumu uz lieliem procentiem dzīvojot jaukā pilsētas centra rajonā. Veidot savu lego namiņu savā diletantiska dzejnieka uzpūstajā ziepju burbulī. Tad, protams, var vēl piesapņot klāt zilzeķes spoku un mākslinieka dvēseli.
  Patiesība ir tas, ka bieži nāk miegs, nākas aizņemties naudu uz nenoteiktu laiku ar domu, ka būs jāaizņemas vēl, blokmāja ne tai pašā dranķīgākajā rajonā, augoša riepa, slāpes pēc darba un aerobikas, kokteiļa, ko varu uzsaukt sev pati un tikšanas vaļā, ak, tikšanas vaļā no grēdas sindroma, nu vismaz noreducēt līdz 2 lietām vienlaicīgi, no kurām viena varētu būt domāšana līdz.
• 3 rakstair doma