"Viss gluži jauki - kas bija viens, to neviens nevarēja atstāt. Bet reizēm, vakaros, tad sabruka mākslīgā celtne, dzīve pārvērtās raudošā, ātrā melodijā, nevaldāmu ilgu un alku atvarā, grūtsirdībā un cerībā izkļūt ārā no šās nejēdzīgās notrulināšanās, ārā no šās mūžīgās leijerkastes stulbās čīkstoņas, vienalga, kurp. Ai, šīs nabaga ilgas pēc siltuma drusciņas, - vai tās nevarētu būt divas rokas un pār tevi noliekta seja? Bet varbūt arī tas bija tikai māns un atsacīšanās, un bēgšana? Vai tad bija vēl kas cits bez vientulības?
Es aizvēru logu. Nē, cita nekā nebija. Visam citam mums bija pārāk maz pamata zem kājām."


[Remarks 'Trīs draugi']