ar lielu pie mājas saplūkto margrietiņpušķi vakar paspēju aizskriet uz diviem izlaidumiem. un staigājot, pa savas skolas gaiteņiem, kuros jau divus gadus kā nebiju rādījusies, atkal sapratu,ka pēc tās itnemaz neilgojos. un uzskrienot virsū savam klasesbiedram,spēju tikai aši pateikt čau un skriet tālāk. nebija vēlmes izplūst runās par to kur tad galu galā mēs esam nonākuši un ko darām, un kā iet. mani tas neinteresēja. neuzradās pat vēlme aiziet pie klases audzinātājas, kura tāpat mūs bija pavadījusi tikai pēdējajā pusotrā gadā. sagaidīju savu kārtu sveikt absolventu & devos prom.
*
bet šodien es jūtos sagurusi. nezinu pat no kā. varbūt tas ir lietains laiks,kas mani tā vien spiež piezemēties, nelekt tik traki pa gaisu, neskriet,bet mazliet piebremzēt, apsēsties, padomāt. jo sienu,kurā pēdējā laikā skrienu ar galvu atkal un atkal, sauc 'es nezinu,ko vēlos & ko man darīt'. un tās polārās naktis,kad nevaru aizmigt no nemiera prātā..
+šovakara skrējiens,drīzāk jau ātra pastaiga bija pat diezgan patīkama, ja neskaita to,ka lija. ļoti lija.
taču man patīk silts vasaras lietus. kleitiņa mugurā, puķains lakats ap kaklu un ej pa peļķēm lēkāt :).

mani kāds varēja iepriecināt un uzdāvināt man labi daudz labas mūzikas, jo esmu savu pleijermūziku izklausījusi no viena gala līdz otram, bet kompī ir tukšums. un es ilgojos pēc efterklang. taču mans internetātrums man negādās tādu prieku kā jebkāda veida pirātizpausmes. labi,es kušš, iešu draudzēties ar Remarka Trīs draugiem.