braucienu pa kurzemi laikam varētu nodēvēt par vienkārši unbelievable & epic. viss nenorisinājās kā plānots, bet tas jau sen zināms,ka plāni nekam neder, dažkārt jāpaļaujas uz sajūtām [sīkāk - mēs neaizbraucām uz talsiem,jo mūsu gids Sabis bija rīgā & norunājām,ka braukšu ciemos,kad viņa tur būs; neaizbraucām arī uz kolkas ragu un nebraucām pa jūras malu atpakaļ, bet tas viss tika atspēkots ventspilī]. tā nu aši nokļuvām līdz zīmei 'ventspils',kur tikām arī izlaistas. ieraudzījām zīmi 'centrs 5,4km' un izdomājām,ka jāstopē, jo nebija jau arī īsti nojautas,pa kurieni mums labāk iet. nostopējām mašīnu uz centru, bet tā arī neizkāpām no tās, jo kā gadījās kā nē, iepazināmies ar diviem nenormāli jautriem un draudzīgiem cilvēkiem, kas mūs visas dienas garumā izvadāja pa pilsētu, visu izrādīja un smalki pastāstīja,kas, kur un kā.. bet visinteresantākais bija tas,ka tie cilvēki strādā par ločiem [ostas kapteiņiem]. tā nu tikām aizvestas arī līdz viņu darbavietai, iepazināmies ar kapteiņiem, mūs izvadāja pa visām telpām, izklāstīja par visu ostas darbību, izrādīja un paskaidroja kas redzams ekrānos un kā viņi sagaida, pārbauda un aizvada kuģus jūriņā. interesanti, bet aizraujošākā daļa bija tā,kad mēs reāli kāpām uz mazā,bet visnotaļ spēcīgā vilcējkuģa un braucām jūrā pretī lielajam. pie tālākajiem jūras vārtiem abi satikās un tad pa noritinātām kāpnēm viens no mūsu dienas gidiem rāpās augšā uz lielo, lai vestu iekšā ostā. pa to laiku mēs ar mazā kuģa kapteini dzērām aliņu uz izjautājām par visu iespējamo,kas vien ienāca prātā. dzirdējām arī dažādus stāstus,piemēram par to,kā ziemā filipīnieši iešļūca ostā uz sava kuģa,kuru jau paspējuši pa ceļam nodedzināt, madness. piedzīvojumi mums ne pa jokam bija. vēlāk vēl gar jūru,kur stāvie krasti, pablandījāmies, aizdevāmies paēst vakariņas & tad jau mēs posāmies ceļā uz rīgu.
pat pusi cigaretes nepaspējām nopīpēt,kad jau nostopējām fūri līdz salaspilij. tad no salaspils tālāk pa apvedceļu līdz sēnītei, kur nostopējām aizdomīgu vīrieti,kas aicināja mūs ballēties, un izlaižot inciemā, kur viņam bija jānogriežas, šis nemaz nebrauca prom un stāvēja un uz kko gaidīja. pulkstens bija jau pus12 & pēc pāris nostāvētām minūtēm šis piebrauca mums klāt un izteica frāzi: 'nu, neviens neņem?' & tieši tai brīdī mums pamatīgi noveicās,ka brauca mašīna, kura arī apstājās un nogādāja mūs mājās. šonakt bija varensalds miegs & par mūsu izbraucienu vēl liels plašs smaids sejā.
tagad atkal nemiers & gribas atkal kkur doties. vakar prātojām,ka nākamais brauciens varētu būt tallina, but who knows..

visi kā traki nododas 'kā svinēt jāņus' plānošanai, ka pat es tagad sāku prātot, ko nu lai iesāk. vecāki man šodien paziņoja,ka dosies prom no mājām pie vecvectēva, uz tālajiem laukiem latgalē>sauleskalnā>pie lv dziļākā ezera Dridža. draudziņi arī kur nu kurais, cits uz Ibizu, cits grib skriet uz jūru, cits kkur vēl citur pie kkā cita. confused, I am !
tad jau atliek vien izdomāt vai *stopēt uz latgali, *palikt mājās vienai, *aicināt ciemiņus uz mājām, *vai vienkārši stopēt kkur ellē ratā sazinkur,kur deguns rāda**vienai **vai atrodot sev ceļabiedru,jo tāda pagaidām nav.
eh