astoņos no rīta Rīga ir īsta paradīze. saule, agrs, baigā enerģija. vēlāk parādās bērni ar skritulenēm un skrejriteņiem. es braucu ar divriteni, dibens salst un kaklā pūš, bet labi. tāda neatkarība. saņēmu puslīdz labas ziņas, laikam tomēr došos prom atkal. pa pasauli vien man staigāt. kustības enerģija.
nevaru neko padarīt, nerodu mieru. radošā krīze, destruktīvs noskaņojums, gribu kaut ko ceptu un taukainu, kefīra vietā kāpēc es nedzeru alu?
tā jau viņa saka, nevienam nekas nav vajadzīgs.
un kur tad agrie saulainie rīti?! esot auksti. pavisam auksti and I am free again, no vetj što to so mnoj ne tak, ne tak lji? /S.H./
pilnīgi nesaprotams laiks. it kā tā, bet it kā pavisam šitā. tiešām sajūta, ka kāds mirst, un pie tam manī iekšā. un es vēl noskatījos to šausmīgo filmu, kas man likās tik reāla tieši tās postpadomju estētikas dēļ, liekas, tikpat labi tas viss varēja notikt kādā no šiem pagalmiem un palagiem.
vai tik tiešām nav tādas vietas, kur var aizbēgt no sevis, lūdzu! (teikums izkliegts)
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |