patiesībā mans tonis nebija uzbrūkošs. tajā vairāk bija nesapratne par tādu pēkšņu sms. sevišķi pēc tam, kad vairākkārtēju mēģināju visādi ar tevi komunicēt. šķiet, ka tieši tu man neatbildēji uz pēdējo vēstuli, tieši pēc prozas lasījumiem, ko tev sūtīju. turklāt, man nesaprotamā veidā tieši tavs skype kontaksts no manas listes pazudis - varbūt tu izdzēsies? un skypu es vispār prakstiski nelietoju, tikai darba darīšanās, kad tādas bija. zini, man ar tevi ir bijis jautri un interesanti, bet man tiešām ir grūti pieņemt, ka citreiz ar mani izrīkojas tā kaut kā sadistiski. tu pārāk ņem pie sirds, manuprāt, kaut kādas lietas, kas cilvēku attiecības tik ļoti nemaz nenosaka, piemēram, attieksmes pret dažādām literatūrām, dažādas patikšanas u nnepatikšanas. tas viss, protams, ir svarīgi, bet jau tad, kad ir draudzība, bet uz tādiem abstraktiem viedokļiem un strīdiem draudzību jau nevar uzbūvēt, tas tikai manuprāt. nezinu, varbūt tā nemaz nav taisnība... es nezinu, ko tu no manis gaidi - sarunu biedru? draudzeni? paziņu? varbūt būtu labi to definēt, vismaz manai zināšanai, jo citādi es tiešām nevaru... man jau tā liekas, ka es daru ļaunu pārāk daudziem un tā sajūta tomēr ir pretīga, lai es to negribētu izjust vēl kāda cilvēka sakarā. mani neviens nekad nav sapratis un tā nu es dzīvoju vientuļa un nelaimīga un arī maztalantīga, mēģinot dzīties pēc saviem augsti uzstādītajiem mērķiem, jo piezemētākās lietās un cilvēciskās laimes meklējumos man vienkārši neveicas...
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |