Nupat notika kolēģītes araivals mūsu kabinetā. Jāteic, ka kolēģīte ir viena no jēdzīgākajām būtnēm kantorī. Gan intelektuālā, gan morālētiskā nozīmē. Attiecības mums ar viņu ir visnotaļ siltas pie kam labi sen. Tas tad arī bija par iemeslu, ka caurumsitamo devaisu prasīja tieši man. Nu skaidrs, ka man jibaļņiks transformējās par ķieģeli un godīgi atzinos, ka knapi nojaušu kā tā jobaņa vispār izskatās. Uz precizējumu, sak, vai tiešām neesot atbildēju židmasoniski ar pretjautājumu - a nah man sobstvenno šitāds haiteks būtu vajadzīgs, sekoja .. nu es pat nezinu .. epohāls loģikas paraugšedevrs. Nu, viņa saka, es tieši tā arī padomāju un tapēc gribēju to verķi tev nacionalizēt.
vooot. un bļa, taisnība tak. laikam iepirkšu matu ruļļus, zeķubikses un rozā ceļarulli. a to maz kas. |