May 9th, 2007

• nesoli zvaigznes, jo tik vai tā tās man nedabūsi.
• 5/9/07 08:34 pm
• man tik ļoti besī, ja cilvēki sola zvaigznes.
  viss jau būtu labi, bet es esmu tas cilvēks, kurš par daudz domā. es vienmēr aizdomāšos par tālu. es vienmēr izdomāšu pašu trakāko. es tik ļoti gaidīšu jaunos, satriecošos notikumus.
  tas ir apmēram tā..tu kāp pa trepēm. kāp kāp kāp...pie 3šā stāva tev piegriežas. bet tu zini, ka augšā ir zelts. labi. turpinam ceļu. tiekam 6tajā stāvā. nu nevar vairs. bija solīts lifts, bet nav te tāda. (piečakarēja). dodamies tālāk. labi, man apnika. pa savu samsungmobile es sazvanu zelta glabātuves apsargu, kurš ziņo ka tālu vairs nav jākāpj. he hey! super! labi kāpjam. bišku optimisms parādās. juhu! durvis..bet uz durvīm uzraksts piezvani apsargam.piezvanu! man ziņo, ka zelts pārcelts uz augšu. nu ko darīt kāpjam augšā, bet dusmas, ka man ir jāzvana, nevis man piezvanīs. es jau sapriecājusies, ka viss būs bumbās dodos augšā( kas lēni nāk, tas labi nāk)..tam ta ram tam...beidzot klāt- durvis. parausu. neveras vaļā. paraustu vēl. nu neveras. labi sāku histēriski klauvēties...nu es notupos un nobirst asariņa, jo sāk skanēt jamisonparker here is everythinh i've always meant to say. tad kāds pa atslēgas caurumu mani uzrunā. notīru seju, lai neredz, ka tā mikla. mani uzrunā apsargs! šīs ir īstās durvis. bet ir neliela ķibelīte. atslēga ir lejā. tev jāiet pakaļ...
  tad rodas dilemma- iet pakaļ vai tomēr parādīt raksturiņu?
  
• Current Music: jamisonparker- here is everythinh i've always meant to say
• 2 commentsLeave a comment