Manas austiņas ir palikušas kā ar telefonu fotogrāfētas bildes - galīgi nebaudāmas. tāpēc nu daudz maz dzirdams apkārtējais troksnis. Storijs tāds.
JElgavas pieturā iekāpj 2 puišeļi ( vienam 10, otram 8) , brauc mājās uz Rudbāržīem. Omīte pavada, sīkais izkauc piecīti( nobrīnījos, jo tas notika diez gan rupekīgā veidā) ...sapirkušies tuvākajā kioskā visādus saldumus, čipšus, un belašus utt tagd sēž un visu locē iekšā ( tas viss notiek man blakus[ kaimiņu sēdelī] :D nu un ēd un skaļi stāsta savus piedzīvojumus. [ besī] Pēc dobeles kļūst manām klusums, un tālakais ko dzirdēju bija jau skaņa, ko parasti izdod cilvēks, kad atbrīvo organismu no visa , kas tajā iekšā. Postā iet bikses, maisiņi, sēdeklis, autobussa grīda. un  arī blakus sēdošais puisītis. Novēmies, turpina ceļu. Izskatās hmm.. mežonīgi. Baidos, ka tik nelaiž tieši man virsū.
Bet smējos brīdī.. kad šie paši izkāpj Saldū, un ierodas ar neskaitāmiem maisiņiem , lai turpinātu iesākto, tikai šoreiz nosēžas tieši man aiz muguras. "tu tik šoreiz nevem"_ A " nē nē nevemšu ( varbūt) "
Va valns, kas pa iekšēju izturību.