http://klab.lv/users/citaantonija/ Sprāgstoši un ekspresīvi - Sviesta Ciba Sat, 01 Aug 2026 19:51:37 GMT LiveJournal / Sviesta Ciba http://klab.lv/userpic/161878/37289 http://klab.lv/users/citaantonija/ 96 99 http://klab.lv/users/citaantonija/36674.html Sat, 01 Aug 2026 19:51:37 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/36674.html Šodien izdzēsu bildi, kur aiz stikla sienas pie galdiņa sarunājās divi cilvēki, jo viņi pat nenojauta par manu esamību un tādu fotogrāfiju. Attēlā viņu sejas nav saskatāmas, tikai silueti. Taču vienalga neērti, ja nav paprasīta atļauja, pat ja atrodos diezgan tālu. Es vienkārši atpūtināju acis un vēroju, tāpēc var teikt, ka skatiens bija neitrāls vai drīzāk estētisks. Cilvēka apveidi loga vai spoguļa atspulgā vienmēr būs pārsteidzoši atsvešināti. To vērošana vairāk atklās kaut ko par mani, nevis viņiem, tā ka es nezinu, vai tas ir privātuma pārkāpums. Pat nezinu šo cilvēku vārdus. http://klab.lv/users/citaantonija/36674.html http://klab.lv/users/citaantonija/35791.html Tue, 16 Jun 2026 22:45:14 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/35791.html <div><div>Šodien uzzināju visiem jau sen zināmo, ka ilgstoši aizturētas dusmas var radīt lielu nejūtību un apgrūtināt spēju izjust pārējās emocijas. Arī depresijas pacientiem bieži vien ir apspiestas dusmas,&nbsp;&nbsp;jo tā ir nobloķēta enerģija. Protams, nevajag krist otrā galējībā un dusmās kaut ko lauzt vai darīt citiem pāri, taču tās ignorēt arī ir aplami, pat ja ļoti grūti izturamas emocijas, kas izjauc iekšējo mieru un harmonisko kārtību. Taču dusmas var palīdzēt aizstāvēt sevi vai citus un dod enerģiju kaut ko izdarīt (kas nāktu par labu un būtu jau sen jāizdara).&nbsp;</div><div>Tā jau saprotu, ka katrai emocijai sava funkcija un visas vajadzīgas, tikai skumju jēgu nedaudz apšaubu, jo var iekrist dziļā purvā un zaudēt daudz, daudz laika. Un kāda jēga, ja citi redzēs, ka man ir skumji? Varbūt vienīgi tās var iedot atmiņām kaut kādu&nbsp; jēgu, parādīt, cik ļoti zudušais ir nozīmīgs un neaizvietojams. Un varbūt, ja skumju nebūtu, cilvēks nemaz negribētu mazināt problēmas, jo nemanītu, ka slīkst?&nbsp; Dziļa vienaldzība taču būtu daudz, daudz sliktāka.&nbsp;</div></div><div><br></div><div><br></div><a name="cutid1"></a>&nbsp;<div>Nebiju domājusi, ka grupu darbs tā var iztukšot. Taču tā varēja arī nebūt, ja būtu atcerējusies dažas vienkāršas lietas.&nbsp; Vakar jutos jocīgi par šo lielo vienaldzību, jo biju gaidījusi priecīgākas emocijas. Solījums, ka pēc visa šī “lidosim dievišķos augstumos”, nepiepildījās. Vēlāk izlasīju, ka pēc liela stresa jāpagaida 48 stundas, kamēr ķermenis atjaunosies.&nbsp; Ilgi nevarēju sev piedot stulbu kļūdu, ka aizmirsu starpbrīdī paēst. Kāpēc šāda bezatbildība un aizmāršība? Tas skaidrs, ka uztraukumā ēst var negribēties, bet kāpēc pat neiedzēru ūdeni? Tātad nekādi atgādinājumi sev&nbsp;nelīdz. Tas vēlreiz pierāda, ka var lasīt neskaitāmus ieteikumus par elpošanas vingrinājumiem, visādām pretstresa tehnikām, bet tik un tā pielietojums dzīvē tam ir nulle. Nekas slikts jau nenotika, kājās noturējos,&nbsp; ar&nbsp; to vairāk kaitēju sev un runas spējām.&nbsp; Mums teica arī daudz labu lietu, tikai uztrauc šī bezatbildība pret sevi, kuras dēļ šī lielā pārslodze organismam. To tiešām būtu varējusi novērst vai vismaz mazināt. Vēl kaut kur&nbsp; pazaudēju savu jaku un nejutu, kā mājupceļā izmirkstu lietū. Taču tie ir sīkumi, pašlaik jūtos diezgan mierīgi.</div><div><br></div><div><div>Protams, vienmēr ir vēl trešā iespēja, veselīga emociju regulācija, tieši fiziski. Galvenais neignorēt tās.</div><div>“Cilvēkiem, kuriem nākas apvaldīt emocijas, ir pārāk augsts ierosas līmenis, tādēļ ieteicami šādi paņēmieni:</div><div>Relaksācija, izmantojot meditāciju, elpošanas vai muskuļu sasprindzinājuma regulēšanu</div><div>Relaksācijas un miera sajūtas saglabāšana</div><div>Dziļā elpošana</div><div>&nbsp;Vai šis ieraksts mani motivēs to visu pielietot dzīvē?&nbsp; Vai vienkārši atkal jauns, skaists koncepts, kas nekur neved? Tas jau skaidrs, ka zināšanas vieglāk iegūt nekā prasmes. Jāpieņem, ka uzreiz viss nesanāks, kļūdas būs. Man jau pirms gada teica, ka analizēt ir viens, bet piedzīvot pavisam kas cits. Toreiz to uztvēru kā piekasīšanos, jo varbūt īsti nesapratu. Bet tā nu tas ir, ka emocionālā brieduma prasmes jātrenē visu dzīvi.&nbsp;</div></div> http://klab.lv/users/citaantonija/35791.html http://klab.lv/users/citaantonija/35488.html Thu, 28 May 2026 14:39:06 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/35488.html <div>Hildegarde no Bingenas "Tikumu ordenis"</div><div><br></div><div><br></div><div>"Iesākumā</div><div>it visa radība zaļoja,</div><div>tās vidū puķes ziedēja,</div><div>tad zaļošana iznīka</div><div>Un karavīrs redzēja un teica:</div><div>"Es to zinu,</div><div>bet zelta skaits vēl nav pilns.</div><div>Uzlūko mani, savas tēvišķības atspulgu:</div><div>es savā miesā pārciešu&nbsp;</div><div>pilnīgu izsīkumu,</div><div>pat mani bērni trūkumā nīkst.</div><div>Un nu atminies, ka pārpilnībai,</div><div>kas radīta sākumā,</div><div>nevajadzēja izkalst</div><div>un ka tolaik tu nolēmi</div><div>nenovērst skatienu,</div><div>līdz ieraudzīsi manu miesu</div><div>dārgakmeņiem klātu.</div><div>Jo mani pārņem vājums,</div><div>kad visi mani locekļi</div><div>atsegti izsmieklam.</div><div>Tēvs, skaties,</div><div>es tev rādu savas brūces.</div><div>Un nu, cilvēki it visi,</div><div>lieciet ceļus tēva priekšā,</div><div>lai viņš pasniegtu</div><div>jums savu roku."</div><div><br></div><div><br></div> <a name="cutid1"></a> <div><br></div><div>Fragments no Lindas Mences priekšvārda</div><div><br></div><div>"Lasot Hildegardes tekstu un klausoties viņas mūzikas atskaņojumus teju tūkstoš gadu pēc sarakstīšanas, ir neiespējami to dzirdēt kā toreiz. Hildegarde dzīvoja un rakstīja Reinzemes zaļojošo pakalnu ieskauta, viņa nedzirdēja motoru dūkoņu, nepazina elektrību un plastmasu. Hildegardes darbos sensorā telpa neatšķetināmi savijas ar garīgo&nbsp; - viņas dzīvi piepildīja benediktiešu kristietības tradīcija, un viņas radošumam bija noteikts ietvars. Lai cik vilinoši būtu Hildegardē saskatīt arhetipisku sievieti mākslinieci, vienlīdz svarīgi ir ieraudzīt svešādo. Hildegardi ir viegli apropriēt, paņemot vien sev ērto, pielāgojot viņas dzīvesstāstu un darbus saviem uzskatiem un vajadzībām. Taču tāda pieeja vienkāršo viņas redzējumu.</div><div><br></div><div>Vienlaikus ir grūti viņas domāšanā nepamanīt arī mūslaikiem aktuālas idejas. Hildegardes darbos nozīmīgs ir jēdziens <i>viriditas,</i> ko varētu tulkot kā zaļošanu, kas dzīvina gan augus, gan cilvēkus. Līdzīgi kā lugā Tikumu saknes ir Patriarhi un Pravieši, arī Hildegardes tēlainība smeļ no jau pastāvošas tradīcijas: <i>viriditas </i>nav Hildegardes radīts jēdziens, to pirms viņas lietojuši arī citi kristīgie domātāji, aprakstot garīgo dzīvīgumu. Taču Hildegardes domā zaļošana iegūst centrālu nozīmi. Fizikālais savijas ar garīgo: augiem un dzīvniekiem piemīt to sugai raksturīgs zaļošanas apjoms, un, kā jau viduslaiku medicīnā pieņemts, noteiktu ēdienu uzņemšana spēcina noteiktas ķermeņa daļas vai funkcijas. Hildegarde arīdzan salīdzina ticības trūkumu ar nepietiekamu zaļošanu: "Viņos nav Svētā Gara, jo viņi ir sausi un izkaltuši." Un arī sava klostera mūķeņu paradumu par spīti baznīcas aizliegumam svētkos izlaist matus viņa pamato ar jaunavās urdošo zaļošanu, kas plūst viņu matos, un tādēļ tie jāatsvabina. "Tikumu ordenī" zaļošana ir pasaules pirmatnējais stāvoklis, gluži kā Ēdene - iesākumā pasaulē valdīja <i>viriditas,</i> bet cilvēku darbības dēļ zaļošana panīka, savīta un izkalta. Katrs laiks meklē savu glābiņu, un varbūt Hildegardes ideja par atbildību, uzturot zaļošanu, spēj mums sniegt kādu padomu."</div> http://klab.lv/users/citaantonija/35488.html Hildegard von Bingen - O vis aeternitatis http://klab.lv/users/citaantonija/34963.html Wed, 20 May 2026 23:08:29 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/34963.html <div><b>Vislava Šimborska</b></div><div><b><br></b></div><b>Kaķis tukšā dzīvoklī</b><div><br></div><div>Nomirt&nbsp;— tā kaķim nedrīkst darīt.</div><div>Ko gan kaķis lai iesāk&nbsp;</div><div>tukšā dzīvoklī.</div><div>Vai rāpties sienās.</div><div>Vai trīties starp mēbelēm.</div><div>It kā nekas te nebūtu mainījies,</div><div>tomēr viss nomainīts.</div><div>It kā nekas nebūtu pārvietots,</div><div>bet viss citā vietā.</div><div>Un vakarā lampa vairs nedeg.</div><div><br></div><div>Var dzirdēt skaļus soļus kāpnēs,</div><div>nav tie.</div><div>Roka, kas zivi liek šķīvī,</div><div>ar nav tā, kas agrāk.</div><div><br></div><div>Kaut kas te nesākas</div><div>ierastajā laikā.</div><div>Kaut kas te nenotiek,</div><div>kā vajadzētu.</div><div>Kāds te bija, bija,</div><div>bet tad pēkšņi pazuda</div><div>un neatlaidīgi nav un nav.</div><div><br></div><div>Visos skapjos ir skatīts.</div><div>Pa plauktiem ir izskraidīts.</div><div>Zem paklāja ir palīsts un pārbaudīts.</div><div>Ir pat pārkāpts aizliegums</div><div>un izmētāti papīri.</div><div>Ko vēl lai izdara.</div><div>Jāguļ un jāgaida.</div><div><br></div><div>Lai tik viņš pārnāk,</div><div>lai tik viņš parādās.</div><div>Tad viņš dabūs zināt,</div><div>ka ar kaķi tā nedrīkst.</div><div>Varēs paieties uz viņa pusi</div><div>tā, it kā nemaz negribētos,</div><div>lēnītēm</div><div>ar dziļi aizvainotām ķepām.</div><div>Un sākumā nekādas lēkāšanas vai ņaukstēšanas.</div><div><br></div><div>No poļu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš</div><div><br></div><div><br></div><a name="cutid1"></a><div><br></div><div>Varbūt tas viss</div><div>notiek laboratorijā?</div><div>Deg viena spuldze pa dienu</div><div>un miljardi naktī?</div><div><br></div><div>Varbūt mēs esam mēģeņu paaudzes?</div><div>Varbūt mūs ber no trauka traukā,</div><div>sakrata retortēs</div><div>un beidzot</div><div>ņem katru atsevišķi ar pinceti?</div><div><br></div><div>Bet varbūt ir citādi:</div><div>nekādas iejaukšanās?</div><div>Pārmaiņas notiek pašas</div><div>un saskaņā ar plānu?</div><div>Adata lēnām velk diagrammā</div><div>paredzētos līkločus?</div><div><br></div><div>Varbūt līdz šim pašam brīdim</div><div>nespējam modināt interesi?</div><div>Kontrolmonitorus ieslēdz pavisam reti?</div><div>Tikai kad karš, pie tam gana liels,</div><div>kaut kādas pacelšanās pār Zemes kamu</div><div>vai demonstratīvi pārlidojumi starp punktiem A un B?</div><div><br></div><div>Varbūt otrādi:</div><div>tiem tur pa prātam tikai epizodes?</div><div>Lūk, maza meitenīte lielā ekrānā</div><div>šuj sev pie piedurknes podziņu.</div><div>Optimetri iedūcas,</div><div>personāls traucas.</div><div>Ak, kas par būtni,&nbsp;</div><div>un iekšā tai tā sitas sirsniņa!</div><div>Ar cik nopietnu grāciju</div><div>viņa velk adatā diegu!</div><div>Kāds aizrāvies sauc:</div><div>Ziņojiet Šefam,</div><div>lai pats nāk paskatās!</div><div><br></div><div>No poļu valodas atdzejojis Uldis Bērziņš</div><div><br></div><div><div><b>Może to wszystko</b></div><div><br></div><div>Może to wszystko</div><div>dzieje się w laboratorium?</div><div>Pod jedną lampą w dzień</div><div>i miliardami w nocy?</div><div><br></div><div>Może jesteśmy pokolenia próbne?</div><div>Przesypywani z naczynia w naczynie,</div><div>potrząsani w retortach,</div><div>obserwowani czymś więcej niż okiem,</div><div>każdy z osobna</div><div>brany na koniec w szczypczyki?</div><div><br></div><div>Może inaczej:</div><div>żadnych interwencji?</div><div>Zmiany zachodzą same</div><div>zgodnie z planem?</div><div>Igła wykresu rysuje pomału</div><div>przewidziane zygzaki?</div><div><br></div><div>Może jak dotąd nic w nas ciekawego?</div><div>Monitory kontrolne włączane są rzadko?</div><div>Tylko gdy wojna i to raczej duża,</div><div>niektóre wzloty ponad grudkę Ziemi,</div><div>czy pokaźne wędrówki z punktu A do B?</div><div><br></div><div>Może przeciwnie:</div><div>gustują tam wyłącznie w epizodach?</div><div>Oto mała dziewczynka na wielkim ekranie</div><div>przyszywa sobie guzik do rękawa.</div><div><br></div><div>Czujniki pogwizdują,</div><div>personel się zbiega.</div><div>Ach cóż to za istotka</div><div>z bijącym w środku serduszkiem!</div><div>Jaka wdzięczna powaga</div><div>w przewlekaniu nitki!</div><div>Ktoś woła w uniesieniu:</div><div>Zawiadomić Szefa,</div><div>niech przyjdzie i sam popatrzy!</div></div><div><br></div><div><br></div><div><div><b>Kot w pustym mieszkaniu</b></div><div><br></div><div>Umrzeć - tego się nie robi kotu.</div><div>Bo co ma począć kot</div><div>w pustym mieszkaniu.</div><div>Wdrapywać się na ściany.</div><div>Ocierać między meblami.</div><div>Nic niby tu nie zmienione,</div><div>a jednak pozamieniane.</div><div>Niby nie przesunięte,</div><div>a jednak porozsuwane.</div><div>I wieczorami lampa już nie świeci.</div><div><br></div><div>Słychać kroki na schodach,</div><div>ale to nie te.</div><div>Ręka, co kładzie rybę na talerzyk,</div><div>także nie ta, co kładła.</div><div><br></div><div>Coś się tu nie zaczyna</div><div>w swojej zwykłej porze.</div><div>Coś się tu nie odbywa</div><div>jak powinno.</div><div>Ktoś tutaj był i był,</div><div>a potem nagle zniknął</div><div>i uporczywie go nie ma.</div></div><div><br></div><div><div>Do wszystkich szaf się zajrzało.</div><div>Przez półki przebiegło.</div><div>Wcisnęło się pod dywan i sprawdziło.</div><div>Nawet złamało zakaz</div><div>i rozrzuciło papiery.</div><div>Co więcej jest do zrobienia.</div><div>Spać i czekać.</div><div><br></div><div>Niech no on tylko wróci,</div><div>niech no się pokaże.</div><div>Już on się dowie,</div><div>że tak z kotem nie można.</div><div>Będzie się szło w jego stronę</div><div>jakby się wcale nie chciało,</div><div>pomalutku,</div><div>na bardzo obrażonych łapach.</div><div>I żadnych skoków pisków na początek.</div>&nbsp; <div><br></div></div> http://klab.lv/users/citaantonija/34963.html http://klab.lv/users/citaantonija/34662.html Mon, 18 May 2026 09:41:03 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/34662.html TO RAJA RAO<br /> <br />Raja, I wish I knew<br />the cause of that malady.<br /><br />For years I could not accept<br />the place I was in.<br />I felt I should be somewhere else.<br /><br />A city, trees, human voices<br />lacked the quality of presence.<br />I would live by the hope of moving on.<br /><br />Somewhere else there was a city of real presence,<br />of real trees and voices and friendship and love.<br /><br />Link, if you wish, my peculiar case<br />(on the border of schizophrenia)<br />to the messianic hope<br />of my civilization.<br /><br />Ill at ease in the tyranny, ill at ease in the republic,<br />in the one I longed for freedom, in the other for the end of corruption.<br />Building in my mind a permanent polis<br />forever deprived of aimless bustle.<br /><br />I learned at last to say: this is my home,<br />here, before the glowing coal of ocean sunsets,<br />on the shore which faces the shores of your Asia,<br />in a great republic, moderately corrupt.<br /><br />Raja, this did not cure me<br />of my guilt and shame.<br />A shame of failing to be<br />what I should have been.<br /><br />The image of myself<br />grows gigantic on the wall<br />and against it<br />my miserable shadow.<br /><br />That's how I came to believe<br />in Original Sin<br />which is nothing but the first<br />victory of the ego.<br /><br />Tormented by my ego, deluded by it<br />I give you, as you see, a ready argument.<br /><br />I hear you saying that liberation is possible<br />and that Socratic wisdom<br />is identical with your guru's.<br /><br />No, Raja, I must start from what I am.<br />I am those monsters which visit my dreams<br />and reveal to me my hidden essence.<br /><br />If I am sick, there is no proof whatsoever<br />that man is a healthy creature.<br /><br />Greece had to lose, her pure consciousness<br />had to make our agony only more acute.<br /><br />We needed God loving us in our weakness<br />and not in the glory of beatitude.<br /><br />No help, Raja, my part is agony,<br />struggle, abjection, self-love, and self-hate,<br />prayer for the Kingdom<br />and reading Pascal.<br /><br />Berkeley, 1969<br /><br />Czeslaw Milosz http://klab.lv/users/citaantonija/34662.html http://klab.lv/users/citaantonija/33966.html Sat, 20 Sep 2025 19:50:21 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/33966.html No rīta lasīju skumju grāmatu. Pēc tam man pavaicāja: kas noticis ar jūsu acīm? http://klab.lv/users/citaantonija/33966.html http://klab.lv/users/citaantonija/32959.html Mon, 02 Apr 2018 10:20:06 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/32959.html Sestdienas pelēkajā rītā melanholiskā mūzika tunelī šķita pat iederīga. Tikai steigā kārtīgi nesaklausīju, vai tā ir Fila Kolinsa dziesma Another day in Paradise vai Otras Puses Pēc Lietus. Redzēju daudz cilvēku ar pūpoliem rokās. Saklausīju vārdus krievu valodā: "Vai tad tā nav itāļu tradīcija?" Cita cilvēka balss atbildēja: "Latvieši ir daudz ko pārņēmuši no citiem." http://klab.lv/users/citaantonija/32959.html http://klab.lv/users/citaantonija/32437.html Wed, 18 Jan 2017 02:35:30 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/32437.html Ārā ir ļoti skumji. Šķiet, ka iespējams sagriezties no jebkā. Pat grāmatas šķiet pārāk bīstamas, lai gan sāpes dara redzīgāku. Lēnām ej mājās un daudz ko novēro. Kailo koku zaru zīmējumus uz apdrupušu māju sienām, sniegotās ielas. Viss atkal ir lēna filma. Tu pat sajūti visus vilciena pasažierus, kas astoņos vakarā traucas garām tavai pilsētai. Kad esi pavisam tuvu mājam novēro, kā gaišajos koridoru logos pazib ēna, kas lēnām pa trepēm kāpj uz savu dzīvokli. Acu priekšā līnijas, kuras ar saviem soļiem iezīmējam pilsētas kartē. http://klab.lv/users/citaantonija/32437.html http://klab.lv/users/citaantonija/32182.html Tue, 03 Jan 2017 07:58:31 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/32182.html Nezinu, kāpēc jūtos pretīgi, kad runāju no sirds un atklāju sevi. Nekas jau nav noticis. Tikai domas, kaut kādi vārdi... Jāiemācas mazāk muldēt. Gribu, lai runā dvēsele, nevis balss skaņas vai burti, kombinācijas uz klaviatūras. Bez dvēseles nekas neskan. Pat mūzika ne.<br /><br />Liec dvēseli mierā. Labāk lasi tekstu strēmeles, pārraksti tās citā valodā. Atstāj to visu aiz durvīm. Uzvelc masku, jo citādi dzīvot nav iespējams. <br /><br />Nekur neiederos. Kaut varētu aizmirst savu mazo nošņurkušo pagātni un nebāzt to kur nevajag. Tad es būšu nevainojams un neievainojams interneta cilvēks. Te jau pat sarežģītāk nekā ar laivu braukt, jo es vairs nezinu, kas ir maskas, kas īstenība. Taču es iemācīšos. VISU!!! http://klab.lv/users/citaantonija/32182.html http://klab.lv/users/citaantonija/31754.html Mon, 26 Dec 2016 16:57:47 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/31754.html <i>Eskeipismu vienmēr izraisa gļēvums un bailes tikt iesaistītam dzīvē. Šeit man ir slikti, tāpēc es aizlidošu uz citu īstenību, kur man ir labi. </i><br><b><i><a href="https://www.youtube.com/watch?v=wIVZl_MjFck"><br>You shall hear nothing, you shall see nothing, you shall think nothing, you shall be nothing</a></i></b> http://klab.lv/users/citaantonija/31754.html http://klab.lv/users/citaantonija/31535.html Sat, 24 Dec 2016 04:10:34 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/31535.html Joprojām nesaprotu, kā dzīvot. Diezgan savādi apzināties, ka esi tikai mehānisms pasaulē.<br />Kas mani notur šeit? Pasaules izzināšana? Vēlmes dzīvot un iesaistīties? Just, ka esi daļa no pasaules notikuma? <br />Jā, būt tirgus laukumā starp cilvēkiem, sarunāties, nenoslēgties.<br />Reizēm radīšana ir pārspīlēta, ja tās pamatā ir uzlabot kādu vietu. Ne vienmēr utopijas ir nepieciešamas, pat ja tās ir kā zvaigzne, pēc kuras tiekties. Cilvēkiem tik daudz ko gribas uzlabot, jo nepatīk esošais. Atcerējos kaut kur lasītu atziņu, ka daudz grūtāk ir neradīt neko jaunu (nesarežģīt, nepiesārņot). Ka vajadzētu censties izmantot jau esošo. <br /><br /><br />Vai Ziemassvētki ir apmāns? Ārēji daudz kas šķiet mietpilsonības kalngals. Varbūt mana individualitāte ir iznīcināta, tāpēc pieņemu, kas ir un no tā cenšos radīt kaut ko skaistu. http://klab.lv/users/citaantonija/31535.html http://klab.lv/users/citaantonija/31129.html Sat, 26 Nov 2016 20:23:30 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/31129.html Pārcelšos no ziepju operas citā žanrā un vienlaikus citā laikmetā. Uz kurieni ceļojums tiek piedāvāts? Tieši tā - uz viduslaiku izrādi! Tur beigās noteikti parādīsies deus ex machina - labvēlīgs atrisinājums garantēts! http://klab.lv/users/citaantonija/31129.html http://klab.lv/users/citaantonija/30806.html Sun, 13 Nov 2016 23:54:25 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/30806.html "Togad vasara atnāca agri. Jau jūnija pirmās nedēļas beigās gaiss bija kļuvis tveicīgs, sasmacis un nomācošs: dienu pēc dienas debesis bija sastingušas zaļganas; atmosfēru piesārņoja atkritumu izgarojumi un izplūdes gāzes; katrs ķieģelis un katra cementa plāksne izstaroja versmi.Es tik un tā neatkāpos, katru rītu piespiedu noiet sevi lejā pa kāpnēm un laukā uz ielas, kad juceklis manā galvā sāka noskaidroties un man pamazām atgriezās spēki, es jau varēju šīs pastaigas pagarināt līdz dažām tālākajām apkaimes vietām. Desmit minūtes kļuva par divdesmit minūtēm; stunda pārvērtās par divām stundām; divas stundas kļuva par trim. Manas plaušas izmisīgi kampa gaisu, mana āda nepārtraukti mirka sviedros, bet es slīdēju uz priekšu kā skatītājs kāda cita cilvēka sapnī, vērodams pasauli, kas uzticīgi izbungoja savus ritmus, un brīnīdamies par to, ka reiz biju tāds pats kā visi šie cilvēki man apkārt: vienmēr steidzīgs, vienmēr ceļā no viena punkta uz nākamo, vienmēr kavējošs, vienmēr drudžaini centos paveikt vēl deviņus uzdevumus līdz brīdim, kad diena beigsies. Es vairs nebiju piemērots šai lielajai spēlei. Tagad es biju bojāta prece, defektīvu detaļu un neiroloģisku mīklu kopums un visa šī dedzīgā grābšana un tērēšana mani atstāja vienaldzīgu. Lai radītu tajā visā kādu humora elementu, es atsāku smēķēt un bezjēdzīgi pavadīju pēcpusdienas kafejnīcās ar kondicionētu gaisu, pasūtīju limonādi un ceptas siermaizes, ieklausīdamies apkārtējo sarunānās un cītīgi izlasām visus rakstus trijās dažādās avīzēs. Laiks ritēja."<br /><br />Pols Osters "Orākulu nakts" http://klab.lv/users/citaantonija/30806.html http://klab.lv/users/citaantonija/30242.html Mon, 10 Oct 2016 11:52:18 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/30242.html Jau vairākas dienas mostos ar sarkanām sāpošām acīm. Skatījos spogulī. Šķita, ka laikam būšu pārvērtusies par Volandu, vienā acī saredzams bezdibenis, otrā pat nezinu, kas. Un tikai tagad pamanīju, ka acu pilieniem ir beidzies derīguma termiņš. Norunāju tikšanos ar acu ārstu. http://klab.lv/users/citaantonija/30242.html http://klab.lv/users/citaantonija/30072.html Wed, 05 Oct 2016 23:29:32 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/30072.html "vilciens aizvēra durvis, un neviens, nedzirdēja, es nedzirdēju, viņi nedzirdēja, un es noliku to vārdu līdzās citiem akmeņiem manā pilsētā, un tas izpletās par ielu, par rajonu, par pelēku, un es teicu, es tevi noplēsīšu kā ādu<br />...un iestādīšu jaunas puķes, iestādīšu tādus kokus, kas aug un dod augļus, kas dod man ēnu, kas mani pazīst un sauc vārdā, kas neprasa, kas nerausta,<br />es tevi noplēsīšu kā ādu un tad gulēšu ilgi saulē un kukainīšos, un caur smilgām raudzīšos bezgalīgā, bezgalīgā jūrā, un tad es atgriezīšos, es atgriezīšos.<br />Pilsēta mani pazīs, un visi man paklanīsies, un es visus sveicināšu un saukšu vārdā, visus tos lopus, visas tās čūskas, visus mincīšus. Bet nevienu man nevajadzēs. Bet neviens man nebūs par akmeni, par atbalstu, par ēnu, par ādu. Neviens man nebūs par ādu."<br /><br />Inga Gaile "Āda" http://klab.lv/users/citaantonija/30072.html http://klab.lv/users/citaantonija/29745.html Sun, 11 Sep 2016 19:43:31 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/29745.html "Un pēkšņi, šķirot biezo, pēc krīta un putekļiem smaržojošo grāmatu, es saprotu, kāpēc Magdalēna tā sev izrobojusi matus. Viņa to izdarījusi, lai nebūtu skaista. Viņa baidās būt skaista, jo tas ir bīstami."<br /><br />Inga Gaile "Stikli" http://klab.lv/users/citaantonija/29745.html http://klab.lv/users/citaantonija/29694.html Mon, 29 Aug 2016 20:21:04 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/29694.html Līdz ko mēģini atsākt rakstīt, tā saņem no Īrijas pastkarti ar rakstniekiem. <br />Bet tikpat labi to var interpretēt tā, ka jākļūst par literatūras skolotāju. http://klab.lv/users/citaantonija/29694.html http://klab.lv/users/citaantonija/29092.html Fri, 29 Jul 2016 00:16:39 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/29092.html "Jā, dienai pienācis laiks beigties. Mēs rīkojam viesības; mēs pametam ģimeni, lai dzīvotu vienatnē Kanādā; mēs cenšamies rakstīt grāmatas, kuras nemaina pasauli par spīti mūsu dotībām, mūsu nebeidzamajiem pūliņiem un pašām pārdrošākajām cerībām. Mēs dzīvojam savu dzīvi, darām savu darāmo, un pēc tam mēs guļam - tik vienkārši un parasti tas ir. Daži izlec pa logiem vai noslīcinās, vai iedzer tabletes; vairāk ir tādu, kuri iet bojā nelaimes gadījumā; un vairumu no mums, lielo vairākumu, sagrauž kāda slimība vai, ja mums ļoti laimējies, pats laiks. Mierinājums ir tikai viens: dažkārt gadās kāda stunda, kad pretēji visam iespējamam un gaidītajam mūsu dzīve šķiet atveramies pārpilnībā un dāvājam mums visu, ko mēs jebkad esam iztēlojušies, lai gan visi, tikai ne bērni (bet, iespējams, pat viņi), zina, ka šīm stundām neizbēgami sekos citas, daudz tumšākas un grūtākas. Tomēr mēs mīlam šo pilsētu, šo rītu; vairāk par visu mēs ceram, ka mums tiks dots vēl."<br /><br />Maikls Kaningems "Stundas" http://klab.lv/users/citaantonija/29092.html http://klab.lv/users/citaantonija/28797.html Sun, 17 Jul 2016 23:03:35 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/28797.html "Vairākus gadus manī mita neskaidra, nenosakāma ticība kam citam līdztekus realitātei, ikdienai un acīmredzamajam; un neesmu pārliecināts, ka šodien vairs neatrastu sevī tās paliekas. Tam nebija nekā kopīga ar pasakām par fejām, vampīriem un burvēm; pat ne ar Hofmaņa vai Andersena pasakām, kuras es vēl tolaik nezināju. Nē, manuprāt, tā drīzāk bija neveikla vajadziba sabiezināt dzīvi - vajadzība, ko vēlāk spēs apmierināt reliģija; un arī zināma tieksme pieļaut ko apslēptu. Tieši tāpēc pēc tēva nāves, būdams jau diezgan liels zēns, es mēdzu iztēloties, ka patiesībā viņš nemaz nav miris vai arī - kā lai izteic šāda veida atskārsmi? - miris tikai mūsu redzamajā dienas dzīvē, bet naktī paslepus, kamēr es guļu, nāk apraudzīt māti. Dienas laikā mani pieņēmumi pabālēja, taču es jutu tos konkretizējamies un apliecināmies vakarā pirms pašas aizmigšanas. Es necentos izdibināt noslēpumu; jutu, ka, mēģinot kaut ko notvert, biju tam stājies ceļā; protams, es vēl biju pārāk jauns, un māte pārāk bieži par pārāk daudzām lietām man mēdza teikt: "Tu sapratīsi to vēlāk", bet dažus vakarus, laižoties miegā, man patiešām šķita - kaut kam devu vietu..." <br /><br />Andrē Žids "Ja grauds nemirst" http://klab.lv/users/citaantonija/28797.html http://klab.lv/users/citaantonija/28131.html Sat, 28 May 2016 23:00:29 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/28131.html Viena no manām siktākajām īpašībām ir tā, ka es realitāti uztveru kā sapni. Reizēm tas ir izglābis, reizēm smagi iegāzis. http://klab.lv/users/citaantonija/28131.html jaunais ikars http://klab.lv/users/citaantonija/27752.html Mon, 16 May 2016 22:39:24 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/27752.html Iespējams, ka noslēgšanās drošības saliņā veicinās aprobežotību. Dzirdēšu tikai sevi un nemācēšu saklausīt citus. Taisnība būs tikai man. Varbūt daļēji tā jau ir noticis. Lai nesarežģītu savas atbildes un izteikumus, vairs tik ļoti neiedziļinos citu cilvēku redzējumā pirms nosodu. Ieklausos mazāk. Varbūt vispār vairs neieklausos. <br />Bet ja es zaudēšu spēju redzēt dažādas pasaules un patiesības, tad ir risks kļūt par aprobežotu fanātiķi, kura pasaule ir VISS. Nekas cits neeksistē. Es sevi būšu ieslēgusi skaistos melos un brīnīšos, kāpēc citi pretojas tik skaistiem un pareiziem uzskatiem. http://klab.lv/users/citaantonija/27752.html http://klab.lv/users/citaantonija/27380.html Mon, 14 Mar 2016 23:59:03 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/27380.html Tik savādi saņemt vēstuli no Berlīnes ar aicinājumu braukt ciemos. Reizēm grūti&nbsp; noticēt savai eksistencei, kur nu vēl tam, ka esmu parādība citu sapņos. <i>Un tā nu es redzēju sapni.Nu redz un tā tu nāc man garām un smaidi,māj ar roku. Man vienmēr paticis tevi satikt: kad tu smaidi,tiek iztarota gaiša enerģija.</i> To lasot šķiet, ka tas neattiecas uz mani, bet uz kaut kādu citu cilvēku, kaut kādu manu dubultnieku, kas dzīvo tepat, bet tā neesmu es. Jo man ir grūti sevi iedomāties smaidām. Neiespējami izskaidrot šo nerealitātes un atsvešinātības sajūtu. Varbūt tāpēc man bieži ir izdevies būt neredzamai. Vilcienos, kad biļetes jāpērk pie kontroliera, mani bieži neviens neievēro un paiet garām. Tad es parasti saņemos aiziet pie kontroliera nopirkt biļeti, lai pārliecinātos, ka esmu īsta. Varbūt reizēm vajag zaudēt līdzsvaru un kontroli pār visu, lai apjēgtu, ka tas tur ķermenis tomēr esmu es un mana dzīve nav kaut kāds no manis attālināts scenārijs, uz kuru varu noskatīties no malas ar tādu kā smīniņu vai vienaldzību? Ķermenis tomēr ir tik gudrs! Vajag taču iedot pa galvu, lai izsistu no galvas visas nejēdzības, grūtsirdību un melanholiju, lai atcerētos, ka pastāv arī materiālas lietas. Cilvēks ir cilvēks, ne tikai kaut kāda ēteriska būtne. <br><br>***<br>Kad dzīvoju centrā, domās pārmetu sev, ka laikam esmu mārketinga upuris, jo pārāk daudz izdodu naudas "veselīgam uzturam", jo par to naudu būtu labāk nopirkt grāmatas, sakrāt ceļojumam vai iedot tiem, kam vispār nav ko ēst utt. Tomēr sanāk, ka tā bija kaut kāda "iekšējā gudrība". Kur tā pazuda? <br>Āgenskans man ir mīļš, kaut arī dzīvojot šeit, mana uzvedība reizēm kļūst iracionāla un es neko vairs nesaprotu. Nē, es mīlu šo vietu. Un skumju arī vairs nav.<br> http://klab.lv/users/citaantonija/27380.html Troublemakers - Fatigue Universelle http://klab.lv/users/citaantonija/26984.html Mon, 29 Feb 2016 22:47:30 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/26984.html Oktobrī vai novembrī es sapnī gāju gar stāvu krastu, kas iebruka, bet man tas nešķita nekas traks, mierīgi taču varēs tikt atpakaļ. Tomēr viss sanāca citādi, smiltis tikai bruka un bruka, es vairs nespēju noturēties un attapos ūdenī, peldēju starp lieliem viļņiem, taču nenoslīku. Tomēr arī ārā neizkļuvu, jo pamodos. Lai gan tā iegāšanās šķita nepatīkama, es sapnim īpašu uzmanību nepievērsu, līdz iepriekšējā naktī atkal biju tajā pašā vietā. Vairākas reizes braucu ar riteni gar to pašu stāvo krastu un vēl saitē līdzi skrēja suns. Šoreiz gan neiegāzos, bet, iespējams, ka "iekšējais prāts" brīdina, ka es parāk daudz riskēju un nestabili dzīvoju. Un nav jau tā, ka tas attiektos tikai uz mani, jo ar savu rīcību ietekmēju arī citus. Es tiešām negribu paraut nevienu līdzi šajos melnajos ūdeņos sava tizluma dēļ. http://klab.lv/users/citaantonija/26984.html http://klab.lv/users/citaantonija/26766.html Thu, 25 Feb 2016 23:21:48 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/26766.html "Skaisti tu runā, Kritobul. Nodarbošanās ar tā saucamo amatniecību ir apkaunojoša un pelnīti tiek turēta necieņā pilsētnieku vidū. Jo amatniecība kaitē gan strādnieku, gan uzraugu ķermeņiem, piespiežot viņus vienmēr sēdēt un uzturēties ēnā, bez saules gaismas, bet dažos amatos pat visu laiku ir jāpavada pie uguns. Bet kad ķermeņi kļūst vārgi, tad arī dvēseles paliek daudz vājākas. Turklāt tā saucamajiem amatniekiem nekad nav brīva laika, lai viņi varētu parūpēties par draugiem un par savu valsti. Tādēļ viņi tiek uzskatīti par nederīgiem gan draudzībai, gan dzimtenes aizstāvībai. Tāpēc dažās valstīs, īpaši tajās, kuras ir slavenas ar savu karošanas mākslu, pilsoņi nedrīkst nodarboties ne ar kāda veida amatniecību". (Xen. Oec., IV, 2 – 4) http://klab.lv/users/citaantonija/26766.html liekais cilvēks http://klab.lv/users/citaantonija/26505.html Sun, 21 Feb 2016 08:16:35 GMT http://klab.lv/users/citaantonija/26505.html ""Vakars, kurš nāk” nevar uznākt, nesasitot loga rūti, kuras asās lauskas, noklājušas grīdu un palodzi, joprojām glabā saules atspulgus un zaigojošā stikla liesmas: vārdi, kas saules aiziešanu nosauc par „krišanu”, līdz ar tēlu, ko tie veido, ir aiznesuši ne tikai loga stiklu, bet arī šo citu sauli, kas kā dubultniece uzzīmēta uz caurspīdīgas un glu‐das virsmas".<div><br></div><div>Mišels Fuko "Šī nav pīpe"</div> http://klab.lv/users/citaantonija/26505.html