urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija Akmeņu lietus Akmeņu lietus silvija.indriksone@gmail.com citaantonija 2025-11-30T13:06:39Z 2025-11-30T13:06:39Z urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:33966 2025-09-20T22:47:00 2025-09-20T22:47:00 2025-09-20T19:50:21Z 2025-09-20T19:50:21Z No rīta lasīju skumju grāmatu. Pēc tam man pavaicāja: kas noticis ar jūsu acīm? urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:32959 2018-04-02T13:15:00 2018-04-02T13:15:00 2018-04-02T10:20:33Z 2018-04-02T10:20:33Z Sestdienas pelēkajā rītā melanholiskā mūzika tunelī šķita pat iederīga. Tikai steigā kārtīgi nesaklausīju, vai tā ir Fila Kolinsa dziesma Another day in Paradise vai Otras Puses Pēc Lietus. Redzēju daudz cilvēku ar pūpoliem rokās. Saklausīju vārdus krievu valodā: "Vai tad tā nav itāļu tradīcija?" Cita cilvēka balss atbildēja: "Latvieši ir daudz ko pārņēmuši no citiem." urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:32437 2017-01-18T04:31:00 2017-01-18T04:31:00 2017-01-18T02:35:30Z 2017-01-18T02:35:30Z Ārā ir ļoti skumji. Šķiet, ka iespējams sagriezties no jebkā. Pat grāmatas šķiet pārāk bīstamas, lai gan sāpes dara redzīgāku. Lēnām ej mājās un daudz ko novēro. Kailo koku zaru zīmējumus uz apdrupušu māju sienām, sniegotās ielas. Viss atkal ir lēna filma. Tu pat sajūti visus vilciena pasažierus, kas astoņos vakarā traucas garām tavai pilsētai. Kad esi pavisam tuvu mājam novēro, kā gaišajos koridoru logos pazib ēna, kas lēnām pa trepēm kāpj uz savu dzīvokli. Acu priekšā līnijas, kuras ar saviem soļiem iezīmējam pilsētas kartē. urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:32182 2017-01-03T09:55:00 2017-01-03T09:55:00 2017-01-03T07:59:57Z 2017-01-03T07:59:57Z Nezinu, kāpēc jūtos pretīgi, kad runāju no sirds un atklāju sevi. Nekas jau nav noticis. Tikai domas, kaut kādi vārdi... Jāiemācas mazāk muldēt. Gribu, lai runā dvēsele, nevis balss skaņas vai burti, kombinācijas uz klaviatūras. Bez dvēseles nekas neskan. Pat mūzika ne.<br /><br />Liec dvēseli mierā. Labāk lasi tekstu strēmeles, pārraksti tās citā valodā. Atstāj to visu aiz durvīm. Uzvelc masku, jo citādi dzīvot nav iespējams. <br /><br />Nekur neiederos. Kaut varētu aizmirst savu mazo nošņurkušo pagātni un nebāzt to kur nevajag. Tad es būšu nevainojams un neievainojams interneta cilvēks. Te jau pat sarežģītāk nekā ar laivu braukt, jo es vairs nezinu, kas ir maskas, kas īstenība. Taču es iemācīšos. VISU!!! urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:31754 2016-12-26T18:57:00 2016-12-26T18:57:00 2016-12-26T16:57:47Z 2016-12-26T16:57:47Z <i>Eskeipismu vienmēr izraisa gļēvums un bailes tikt iesaistītam dzīvē. Šeit man ir slikti, tāpēc es aizlidošu uz citu īstenību, kur man ir labi. </i><br><b><i><a href="https://www.youtube.com/watch?v=wIVZl_MjFck"><br>You shall hear nothing, you shall see nothing, you shall think nothing, you shall be nothing</a></i></b> urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:31535 2016-12-24T06:10:00 2016-12-24T06:10:00 2016-12-24T04:10:34Z 2016-12-24T04:10:34Z Joprojām nesaprotu, kā dzīvot. Diezgan savādi apzināties, ka esi tikai mehānisms pasaulē.<br />Kas mani notur šeit? Pasaules izzināšana? Vēlmes dzīvot un iesaistīties? Just, ka esi daļa no pasaules notikuma? <br />Jā, būt tirgus laukumā starp cilvēkiem, sarunāties, nenoslēgties.<br />Reizēm radīšana ir pārspīlēta, ja tās pamatā ir uzlabot kādu vietu. Ne vienmēr utopijas ir nepieciešamas, pat ja tās ir kā zvaigzne, pēc kuras tiekties. Cilvēkiem tik daudz ko gribas uzlabot, jo nepatīk esošais. Atcerējos kaut kur lasītu atziņu, ka daudz grūtāk ir neradīt neko jaunu (nesarežģīt, nepiesārņot). Ka vajadzētu censties izmantot jau esošo. <br /><br /><br />Vai Ziemassvētki ir apmāns? Ārēji daudz kas šķiet mietpilsonības kalngals. Varbūt mana individualitāte ir iznīcināta, tāpēc pieņemu, kas ir un no tā cenšos radīt kaut ko skaistu. urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:31129 2016-11-26T22:21:00 2016-11-26T22:21:00 2025-11-30T13:06:39Z 2025-11-30T13:06:39Z Pārcelšos no ziepju operas citā žanrā un vienlaikus citā laikmetā. Uz kurieni ceļojums tiek piedāvāts? Tieši tā - uz viduslaiku izrādi! Tur beigās noteikti parādīsies deus ex machina - labvēlīgs atrisinājums garantēts! urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:30806 2016-11-14T01:54:00 2016-11-14T01:54:00 2016-11-13T23:56:06Z 2016-11-13T23:56:06Z "Togad vasara atnāca agri. Jau jūnija pirmās nedēļas beigās gaiss bija kļuvis tveicīgs, sasmacis un nomācošs: dienu pēc dienas debesis bija sastingušas zaļganas; atmosfēru piesārņoja atkritumu izgarojumi un izplūdes gāzes; katrs ķieģelis un katra cementa plāksne izstaroja versmi.Es tik un tā neatkāpos, katru rītu piespiedu noiet sevi lejā pa kāpnēm un laukā uz ielas, kad juceklis manā galvā sāka noskaidroties un man pamazām atgriezās spēki, es jau varēju šīs pastaigas pagarināt līdz dažām tālākajām apkaimes vietām. Desmit minūtes kļuva par divdesmit minūtēm; stunda pārvērtās par divām stundām; divas stundas kļuva par trim. Manas plaušas izmisīgi kampa gaisu, mana āda nepārtraukti mirka sviedros, bet es slīdēju uz priekšu kā skatītājs kāda cita cilvēka sapnī, vērodams pasauli, kas uzticīgi izbungoja savus ritmus, un brīnīdamies par to, ka reiz biju tāds pats kā visi šie cilvēki man apkārt: vienmēr steidzīgs, vienmēr ceļā no viena punkta uz nākamo, vienmēr kavējošs, vienmēr drudžaini centos paveikt vēl deviņus uzdevumus līdz brīdim, kad diena beigsies. Es vairs nebiju piemērots šai lielajai spēlei. Tagad es biju bojāta prece, defektīvu detaļu un neiroloģisku mīklu kopums un visa šī dedzīgā grābšana un tērēšana mani atstāja vienaldzīgu. Lai radītu tajā visā kādu humora elementu, es atsāku smēķēt un bezjēdzīgi pavadīju pēcpusdienas kafejnīcās ar kondicionētu gaisu, pasūtīju limonādi un ceptas siermaizes, ieklausīdamies apkārtējo sarunānās un cītīgi izlasām visus rakstus trijās dažādās avīzēs. Laiks ritēja."<br /><br />Pols Osters "Orākulu nakts" urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:30242 2016-10-10T14:46:00 2016-10-10T14:46:00 2016-12-14T12:54:40Z 2016-12-14T12:54:40Z Jau vairākas dienas mostos ar sarkanām sāpošām acīm. Skatījos spogulī. Šķita, ka laikam būšu pārvērtusies par Volandu, vienā acī saredzams bezdibenis, otrā pat nezinu, kas. Un tikai tagad pamanīju, ka acu pilieniem ir beidzies derīguma termiņš. Norunāju tikšanos ar acu ārstu. urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:30072 2016-10-06T02:19:00 2016-10-06T02:19:00 2016-10-05T23:29:32Z 2016-10-05T23:29:32Z "vilciens aizvēra durvis, un neviens, nedzirdēja, es nedzirdēju, viņi nedzirdēja, un es noliku to vārdu līdzās citiem akmeņiem manā pilsētā, un tas izpletās par ielu, par rajonu, par pelēku, un es teicu, es tevi noplēsīšu kā ādu<br />...un iestādīšu jaunas puķes, iestādīšu tādus kokus, kas aug un dod augļus, kas dod man ēnu, kas mani pazīst un sauc vārdā, kas neprasa, kas nerausta,<br />es tevi noplēsīšu kā ādu un tad gulēšu ilgi saulē un kukainīšos, un caur smilgām raudzīšos bezgalīgā, bezgalīgā jūrā, un tad es atgriezīšos, es atgriezīšos.<br />Pilsēta mani pazīs, un visi man paklanīsies, un es visus sveicināšu un saukšu vārdā, visus tos lopus, visas tās čūskas, visus mincīšus. Bet nevienu man nevajadzēs. Bet neviens man nebūs par akmeni, par atbalstu, par ēnu, par ādu. Neviens man nebūs par ādu."<br /><br />Inga Gaile "Āda" urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:29745 2016-09-11T22:40:00 2016-09-11T22:40:00 2016-09-11T19:43:31Z 2016-09-11T19:43:31Z "Un pēkšņi, šķirot biezo, pēc krīta un putekļiem smaržojošo grāmatu, es saprotu, kāpēc Magdalēna tā sev izrobojusi matus. Viņa to izdarījusi, lai nebūtu skaista. Viņa baidās būt skaista, jo tas ir bīstami."<br /><br />Inga Gaile "Stikli" urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:29694 2016-08-29T23:19:00 2016-08-29T23:19:00 2016-08-29T20:21:04Z 2016-08-29T20:21:04Z Līdz ko mēģini atsākt rakstīt, tā saņem no Īrijas pastkarti ar rakstniekiem. <br />Bet tikpat labi to var interpretēt tā, ka jākļūst par literatūras skolotāju. urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:29092 2016-07-29T03:15:00 2016-07-29T03:15:00 2016-07-29T00:16:39Z 2016-07-29T00:16:39Z "Jā, dienai pienācis laiks beigties. Mēs rīkojam viesības; mēs pametam ģimeni, lai dzīvotu vienatnē Kanādā; mēs cenšamies rakstīt grāmatas, kuras nemaina pasauli par spīti mūsu dotībām, mūsu nebeidzamajiem pūliņiem un pašām pārdrošākajām cerībām. Mēs dzīvojam savu dzīvi, darām savu darāmo, un pēc tam mēs guļam - tik vienkārši un parasti tas ir. Daži izlec pa logiem vai noslīcinās, vai iedzer tabletes; vairāk ir tādu, kuri iet bojā nelaimes gadījumā; un vairumu no mums, lielo vairākumu, sagrauž kāda slimība vai, ja mums ļoti laimējies, pats laiks. Mierinājums ir tikai viens: dažkārt gadās kāda stunda, kad pretēji visam iespējamam un gaidītajam mūsu dzīve šķiet atveramies pārpilnībā un dāvājam mums visu, ko mēs jebkad esam iztēlojušies, lai gan visi, tikai ne bērni (bet, iespējams, pat viņi), zina, ka šīm stundām neizbēgami sekos citas, daudz tumšākas un grūtākas. Tomēr mēs mīlam šo pilsētu, šo rītu; vairāk par visu mēs ceram, ka mums tiks dots vēl."<br /><br />Maikls Kaningems "Stundas" urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:28797 2016-07-18T01:49:00 2016-07-18T01:49:00 2016-07-17T23:03:35Z 2016-07-17T23:03:35Z "Vairākus gadus manī mita neskaidra, nenosakāma ticība kam citam līdztekus realitātei, ikdienai un acīmredzamajam; un neesmu pārliecināts, ka šodien vairs neatrastu sevī tās paliekas. Tam nebija nekā kopīga ar pasakām par fejām, vampīriem un burvēm; pat ne ar Hofmaņa vai Andersena pasakām, kuras es vēl tolaik nezināju. Nē, manuprāt, tā drīzāk bija neveikla vajadziba sabiezināt dzīvi - vajadzība, ko vēlāk spēs apmierināt reliģija; un arī zināma tieksme pieļaut ko apslēptu. Tieši tāpēc pēc tēva nāves, būdams jau diezgan liels zēns, es mēdzu iztēloties, ka patiesībā viņš nemaz nav miris vai arī - kā lai izteic šāda veida atskārsmi? - miris tikai mūsu redzamajā dienas dzīvē, bet naktī paslepus, kamēr es guļu, nāk apraudzīt māti. Dienas laikā mani pieņēmumi pabālēja, taču es jutu tos konkretizējamies un apliecināmies vakarā pirms pašas aizmigšanas. Es necentos izdibināt noslēpumu; jutu, ka, mēģinot kaut ko notvert, biju tam stājies ceļā; protams, es vēl biju pārāk jauns, un māte pārāk bieži par pārāk daudzām lietām man mēdza teikt: "Tu sapratīsi to vēlāk", bet dažus vakarus, laižoties miegā, man patiešām šķita - kaut kam devu vietu..." <br /><br />Andrē Žids "Ja grauds nemirst" urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:28131 2016-05-29T01:59:00 2016-05-29T01:59:00 2016-05-28T23:00:29Z 2016-05-28T23:00:29Z Viena no manām siktākajām īpašībām ir tā, ka es realitāti uztveru kā sapni. Reizēm tas ir izglābis, reizēm smagi iegāzis. urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:27752 2016-05-17T01:31:00 2016-05-17T01:31:00 2016-05-16T22:41:27Z 2016-05-16T22:41:27Z Iespējams, ka noslēgšanās drošības saliņā veicinās aprobežotību. Dzirdēšu tikai sevi un nemācēšu saklausīt citus. Taisnība būs tikai man. Varbūt daļēji tā jau ir noticis. Lai nesarežģītu savas atbildes un izteikumus, vairs tik ļoti neiedziļinos citu cilvēku redzējumā pirms nosodu. Ieklausos mazāk. Varbūt vispār vairs neieklausos. <br />Bet ja es zaudēšu spēju redzēt dažādas pasaules un patiesības, tad ir risks kļūt par aprobežotu fanātiķi, kura pasaule ir VISS. Nekas cits neeksistē. Es sevi būšu ieslēgusi skaistos melos un brīnīšos, kāpēc citi pretojas tik skaistiem un pareiziem uzskatiem. urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:27380 2016-03-15T01:39:00 2016-03-15T01:39:00 2016-12-17T16:43:56Z 2016-12-17T16:43:56Z Tik savādi saņemt vēstuli no Berlīnes ar aicinājumu braukt ciemos. Reizēm grūti  noticēt savai eksistencei, kur nu vēl tam, ka esmu parādība citu sapņos. <i>Un tā nu es redzēju sapni.Nu redz un tā tu nāc man garām un smaidi,māj ar roku. Man vienmēr paticis tevi satikt: kad tu smaidi,tiek iztarota gaiša enerģija.</i> To lasot šķiet, ka tas neattiecas uz mani, bet uz kaut kādu citu cilvēku, kaut kādu manu dubultnieku, kas dzīvo tepat, bet tā neesmu es. Jo man ir grūti sevi iedomāties smaidām. Neiespējami izskaidrot šo nerealitātes un atsvešinātības sajūtu. Varbūt tāpēc man bieži ir izdevies būt neredzamai. Vilcienos, kad biļetes jāpērk pie kontroliera, mani bieži neviens neievēro un paiet garām. Tad es parasti saņemos aiziet pie kontroliera nopirkt biļeti, lai pārliecinātos, ka esmu īsta. Varbūt reizēm vajag zaudēt līdzsvaru un kontroli pār visu, lai apjēgtu, ka tas tur ķermenis tomēr esmu es un mana dzīve nav kaut kāds no manis attālināts scenārijs, uz kuru varu noskatīties no malas ar tādu kā smīniņu vai vienaldzību? Ķermenis tomēr ir tik gudrs! Vajag taču iedot pa galvu, lai izsistu no galvas visas nejēdzības, grūtsirdību un melanholiju, lai atcerētos, ka pastāv arī materiālas lietas. Cilvēks ir cilvēks, ne tikai kaut kāda ēteriska būtne. <br><br>***<br>Kad dzīvoju centrā, domās pārmetu sev, ka laikam esmu mārketinga upuris, jo pārāk daudz izdodu naudas "veselīgam uzturam", jo par to naudu būtu labāk nopirkt grāmatas, sakrāt ceļojumam vai iedot tiem, kam vispār nav ko ēst utt. Tomēr sanāk, ka tā bija kaut kāda "iekšējā gudrība". Kur tā pazuda? <br>Āgenskans man ir mīļš, kaut arī dzīvojot šeit, mana uzvedība reizēm kļūst iracionāla un es neko vairs nesaprotu. Nē, es mīlu šo vietu. Un skumju arī vairs nav.<br> urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:26984 2016-03-01T00:31:00 2016-03-01T00:31:00 2016-12-14T12:52:04Z 2016-12-14T12:52:04Z Oktobrī vai novembrī es sapnī gāju gar stāvu krastu, kas iebruka, bet man tas nešķita nekas traks, mierīgi taču varēs tikt atpakaļ. Tomēr viss sanāca citādi, smiltis tikai bruka un bruka, es vairs nespēju noturēties un attapos ūdenī, peldēju starp lieliem viļņiem, taču nenoslīku. Tomēr arī ārā neizkļuvu, jo pamodos. Lai gan tā iegāšanās šķita nepatīkama, es sapnim īpašu uzmanību nepievērsu, līdz iepriekšējā naktī atkal biju tajā pašā vietā. Vairākas reizes braucu ar riteni gar to pašu stāvo krastu un vēl saitē līdzi skrēja suns. Šoreiz gan neiegāzos, bet, iespējams, ka "iekšējais prāts" brīdina, ka es parāk daudz riskēju un nestabili dzīvoju. Un nav jau tā, ka tas attiektos tikai uz mani, jo ar savu rīcību ietekmēju arī citus. Es tiešām negribu paraut nevienu līdzi šajos melnajos ūdeņos sava tizluma dēļ. urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:26766 2016-02-26T01:15:00 2016-02-26T01:15:00 2016-02-25T23:23:21Z 2016-02-25T23:23:21Z "Skaisti tu runā, Kritobul. Nodarbošanās ar tā saucamo amatniecību ir apkaunojoša un pelnīti tiek turēta necieņā pilsētnieku vidū. Jo amatniecība kaitē gan strādnieku, gan uzraugu ķermeņiem, piespiežot viņus vienmēr sēdēt un uzturēties ēnā, bez saules gaismas, bet dažos amatos pat visu laiku ir jāpavada pie uguns. Bet kad ķermeņi kļūst vārgi, tad arī dvēseles paliek daudz vājākas. Turklāt tā saucamajiem amatniekiem nekad nav brīva laika, lai viņi varētu parūpēties par draugiem un par savu valsti. Tādēļ viņi tiek uzskatīti par nederīgiem gan draudzībai, gan dzimtenes aizstāvībai. Tāpēc dažās valstīs, īpaši tajās, kuras ir slavenas ar savu karošanas mākslu, pilsoņi nedrīkst nodarboties ne ar kāda veida amatniecību". (Xen. Oec., IV, 2 – 4) urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:26505 2016-02-21T10:16:00 2016-02-21T10:16:00 2016-02-21T08:16:35Z 2016-02-21T08:16:35Z ""Vakars, kurš nāk” nevar uznākt, nesasitot loga rūti, kuras asās lauskas, noklājušas grīdu un palodzi, joprojām glabā saules atspulgus un zaigojošā stikla liesmas: vārdi, kas saules aiziešanu nosauc par „krišanu”, līdz ar tēlu, ko tie veido, ir aiznesuši ne tikai loga stiklu, bet arī šo citu sauli, kas kā dubultniece uzzīmēta uz caurspīdīgas un glu‐das virsmas".<div><br></div><div>Mišels Fuko "Šī nav pīpe"</div> urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:26166 2016-01-29T23:33:00 2016-01-29T23:33:00 2016-01-29T21:36:02Z 2016-01-29T21:36:02Z Galu galā šī vecā pasaule sāk tevi garlaikot<br /><br />Eifeļtorni mazais ganiņ tilti šorīt<br />blēj ko prot<br /><br />Tev apnicis antīkos laikos dzīvot<br />pie grieķiem un romiešiem<br /><br />Pat automobiļi nekliedē noskaņu<br />antīkas formas ir tiem<br />Vien reliģija joprojām ir jauna - reliģija<br />Ir vienkārša gluži kā angārs<br />kur mitinās aviācija<br /><br />Ja Eiropā ir kas mūsdienīgs tad protams<br />viss kristīgais<br />Un modernākais no eiropiešiem esat jūs<br />pāvest Pij X<br />Bet logi skatās uz tevi<br />Tu neatrod sevī spēkus<br />Šajā rītā baznīcā iet<br />un izsūdzēt visus grēkus<br />Tu prospektus lasi un avīzes<br />pilnā rīklē tie dzied<br />Tā ir šīrīta dzeja bet proza<br />avīzēs jāuziet<br />Par 25 santīmiem kramplauži sensācijas<br />Tūkstotis virsrakstu Lieliskas ilustrācjas<br /><br />Kā gan sauca ieliņu skaisto<br />kam torīt es gāju cauri<br />Saule to pūta kā jaunu un mirdzošu tauri<br />Stenodaktilogrāfes daiļās un strādnieki<br />neievēro<br />Ka no pirmdienas rīta līdz sestdienas vakaram<br />četrreiz dienā to mēro<br />No rīta tur trīsreiz sirēna spiedz un smej<br />Pusdienas laikā zvans līdzīgi sunim rej<br />Izkārtnes Uzraksti Sludinājumu dēļi<br />Kā papagaiļi tur lēkā pa sienām un mēļo<br />Man patīk šī rūpnīcu elegance<br />Tā ieliņa Parīzē bija<br />Starp Omona-Tjevila ielu un Ternu avēniju<br /><br />Lūk viena pazīstama iela Tu esi vēl bēbītis<br />Tev māte ir uzvilkusi gaišzilas drēbītes<br />Tu bezgala dievbijīgs esi<br />draugs Renē Dalīzs ir tāds pats<br />Jūs neizsakāmi aizkustina dievkalpojuma skats<br />Pulkstenis devņi Gāze jau zila<br />Jūs zogaties saldās šausmās<br />Un koležas kapelā lūdzat Dievu līdz ausmai<br /><br />Mūžības dzīles tai mirklī ar gaišumu savu<br />Sludina Jēzus Kristus liesmaino slavu<br />Tā ir lilija skaistā kuru mēs kopjam kā mākam<br />Tā ir lāpa ar sarkaniem matiem<br />nenopūšama lāpa<br />Nevainīgās Marijas dēls<br />kas drausmīgas mokas cietis<br />Dievlūdzēju asaru koks<br />kam zari līdz zemei liecas<br />Tā ir godprātības un mūžības divkāršā spēja<br />Tā ir zvaigzne ar sešiem stariem<br />spodri kas mirgo un plīv<br />Tas ir Dievs kas piektdien pie krusta<br />bet svētdien atkal ir dzīvs<br />Skaties Ar slaidu loku brauc debesīs Pestītājs<br />Augstāk par viņu nav ticis putns nedz lidotājs<br /><br />Redzoklis - Dieva dēls<br />Divdesmitais gadsimtu redzoklis<br />pieprot patiešām daudz<br />Un pārvērties putnā šis gadsimts kā Jēzus<br />debesīs brauc<br />Velni savus ragus jau staipa no elles ielejām<br />Bļauj ka tas viltnieks atdarina<br />Simonu Magu Jūdejā<br />Viņi auro ka šis ir liels zaglis<br />ja pieprot tik nadzīgi laisties<br />Eņģeļi kūleņus mētā ap voltižētāju skaisto<br />Īkars Enohs Elija Apollonijs no Tiānas<br />Pirmajai lidmašīnai visapkārt plivinās<br />Viņi pašķiras brīžiem ceļu<br />sakramenta vedējiem dot<br />Un šie priesteri gaisos ceļas hostiju vēzējot<br />Tad lidmašīna nosēžas zemē ar izplestiem spārniem<br />Un šurpu jau lido bezdelīgas miljonknābīgiem bariem<br />Kraukļi vanagi pūces ļoti steidzas tur būt<br />No Āfrikas ierodas ibisi flamingi marabū<br />Putns Rohs kuru dzejnieki piemin bieži un daudz<br />Turēdams rokās miroņgalvu Ādama galvu krauc<br />No apvāršņa parādās ērglis<br />gaiss viņa kliedzienos trīc<br />No Amerikas ir atlidojis maziņais kolibri<br />Ķīnu šeit pārstāv pi-ī garie un vārie<br />Kuriem viens vienīgs spārns un kuri<br />lido pa pāriem<br />Baloža izskatā parādās Svētais gars<br />Kuru pavada lielīgais pāvs<br />un protams lirastis ar<br />Tad parādās Fēnikss šis ugunskurs<br />kas pats sevi dzemdina<br />Un mirkli no debesīm pelni nāk<br />un plēnes visriņķī lidinās<br />Sirēnas visas trīs šīs bīstamās dāmas<br />Steidzas no saviem līčiem skanīgi dziedādamas<br />Un visi - ibisi Fēnikss un arī pi-ī no Ķīnas<br />Spiežas tuvāk pie pirmās lidmašīnas<br /><br />Patlaban tu Parīzē soļo cuar pūli<br />pamests un viens<br />Autobusu ganāmie pulki<br />tev maudami garām skrien<br />Mīlas izmisums žņaudz tavu rīkli kā spīlēs<br />It kā nemūžam vairs nebūs nevienas<br />kas tevi mīlēs<br />Ja tu dzīvotu vecos laikos<br />tu klosterī ietu par mūku<br />Bet jūs<br />Jums taču kauns par katru lūgsnu<br />Par sevi tu smejies un tavi smiekli<br />kā elles ugunis zvīlē<br /><br />Tavu smieklu zelta dzirksteles<br />krīt tava mūža dzīlē<br />Tavā dvēselē karājas glezna kā tumšā muzejā<br />Un ziņkārīgi tu reizēm pieej tai klāt<br /><br />Parīzes sievietes šorīt izskatās<br />kā ar asinīm nolietas<br />Negribas atcerēties - viss notika<br />tieši skaistuma norietā<br /><br />Liesmainās Šartras Dievmātes skatiens<br />ilgi pie mansi kavējās<br />Monmartrā jūsu Sacre-Coeur<br />ar asinīm mani aplēja<br />Dvēseles kaites neļauj man klausīties<br />vārdus par laimi<br />Mana mīlestība patiešām ir nelāga vaina<br />Tēls kas tevi ir apsēdis gādīgi stāv tev klāt<br />Bezmiega naktīs tu viņu<br />mēģini uzrunāt<br /><br />Patlaban pie Vidusjūras tu atrodies<br />Zem citronu kokiem - visu gadu tie zied<br />Kopā ar saviem draugiem laivā tu vizinies<br />Viens ir no Nicas divi no Turbijas<br />arī no Mentonas viens<br />Ar šausmām mēs redzam<br />kā dzīlē ļumd astoņkāji<br />Starp zālēm peld zivis kā nelieli pestītāji<br /><br />Prāgas viesnīcas dārzā tu atrodies jau<br />Un jūties pavisam laimīgs<br />Roze uz galda plaukst<br />Un proza brītiņu paliek nerakstīta<br />Tu aplūko rozē guļošo vabulīti<br />Prāgas katedrālē tu redzi<br />pats savus vaibstus pie sienas<br />Skumīgs līdz nāvei tu biji<br />tajā nelaimīgajā dienā<br />Tu esi kā Lācars ko žilbina diena skaistā<br />Ebreju kvartāla pulkstenis laiku atpakaļ skaita<br />Tev arī caur savu mūžu tik lēni atpakaļ iet<br />Hradačānos tu uzkāp un klausies kā tavernās dzied<br />Čehu vīri un sievas vakaram uznākot<br /><br />Re kur tev Marseļas tirgū tīk arbūzus panašķot<br /><br />Re kur tu Koblencā esi viesnīcā apmeties<br /><br />Re kur tu Romā esi - zem mespila apsēdies<br /><br />Lūk Amsterdamā tev meitene patīk<br />kas īstenībā nav glīta<br />Pie tam viņa vienam studentam sen jau<br />ir apsolīta<br />Latīņu vārdos holandieši<br />īres istabas sauc<br />Amsterdamā tu dzīvo trīs dienas<br />un Gudā vēl tikpat daudz<br /><br />Re kur tu Parīzē stāvi izmeklētāja priekšā<br />Kā noziedznieks tevi sloga cietumā iekšā<br /><br />Šie ceļojumi tev sagādāja<br />gan laimi gan arī sāpes<br />Pirms tu atjēdzies cik tev ir gadu<br />cik brangi tu esi krāpts<br />Tev bija divdesmit Tev bija trīsdesmit<br />Divreiz tu iemīlējies<br />Es esmu dzīvojis kā bez prāta<br />un palaidis laiku vējā<br />No paša rokām tev paliek bail<br />un raudiens bez apstājas nāk<br />Par mīļoto un par briesmoni<br />kurš tikai aizbiedēt māk<br /><br />Satriekts tu skaties uz emigrantiem<br />kam klājas patiešām grūti<br />Viņi tic Dievam viņi to lūdz<br />sievas dod bērniem krūti<br />Senlazāra stacijas telpās<br />ķermeņu dvaka valda<br />Šie ļaudis vēl tic savai zvaigznei<br />šie ļaudis maldās<br />Argentīnā viņi cer nopelnīt lielu lērumu naudas<br />Un atgriezties dzimtajā zemē kā bagāti ļaudis<br />Lūk viena ģimene sārtu pēli<br />ved uzmanīgi kā jūs savu sirdi<br />Šis pēlis un mūsu sapņi<br />ir vienlīdz gaistošas lietas<br />Daļa no viņiem vairs nebrauc tālāk nekur<br />Netīrās nomales mājās<br />tie ģimenes pavardus kur<br />Esmu redzējis vakaros - tie elpo gaisu uz ielas<br />Un pārvietojas reti un gausi<br />kā šaha figūras lielas<br />Vairums ir ebreji Sievietes parūkas valkā<br />Ir mazasinīgas un nenāk no bodītēm laukā<br /><br />Draņķīgā bārā tu lētu kafiju baudi<br />Stāvot pie letes kopā ar nabaga ļaudīm<br /><br />Lielā nakts restorānā tu esi iegriezies<br />Šīs sievietes nav tik ļaunas<br />kā varētu izlikties<br /><br />Kaut arī visas - pat neglītākās<br />kādam ir likušas ciest<br /><br />Džersijas salā viņai ir tēvs<br />un policijā viņš kalpo<br /><br />Viņas rokas es neredzēju -<br />likās mazas un raupjas<br />Bezgala žēlumu manī izraisa<br />rētas uz viņas vēdera<br /><br />Ar meiču kas drausmīgi smieties mēdz<br />savas lūpas es pazemoju<br /><br />Tu esi viens<br />Nāk rīts<br />Piena vedēji ielās<br />klindzina savas kannas<br /><br />Nakts attālinās kā mulate skaistā<br />Kā lēnīgā Lija vai Ferdīne draiskā<br /><br />Spirts ko tu iedzer kā paša dzīve<br />rīklē tev cērt<br />Tu mierīgi vari pats savu dzīvi<br />kā degvīnu dzert<br /><br />Uz māju pusi tu kājo gribēdams pastaigāties<br />Un gultā zem Okeānijas fetišiem<br />saritināties<br />Citas formas un citas ticības dievi ir viņi<br />Tie ir neskaidru cerību zemākie Jēzuliņi<br /><br />Ardievu Ardievu<br /><br />Saule ar pārgrieztu rīkli<br /><br />Atdzejojis Klāvs Elsbergs urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:25944 2016-01-18T00:18:00 2016-01-18T00:18:00 2016-12-14T12:52:50Z 2016-12-14T12:52:50Z Nedaudz dusmojos uz sevi, ka man nepietika drosmes izlidināt visas vecās piezīmju klades bez žēlastības, nospļaujoties par ieguldīto laiku un atviegloti uzelpojot, ka tas ir solis pretī kaut kam labam. Galu galā būtiskākais ir manī pašā, ne tajās piezīmēs. Turklāt tur ir tikai muļķības. Laikam jau noskaņas dēļ neizmetu, sakrāmēju kastē un aizvedu uz noliktavu. Bet vai šādi tiešām vērts glabāt atmiņas par sevi? Veidot muzeju par sevi? Uzkrāt nedzīvas atmiņas? Jūtos tik apmaldījusies šeit. Un vēl man liekas, ka šobrīd esmu necilais Čāndleriņš no Džeimsa Džoisa stāsta "Mākonītis". urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:25589 2015-12-27T21:45:00 2015-12-27T21:45:00 2015-12-27T19:57:46Z 2015-12-27T19:57:46Z Vai sarunās ar citiem nevienam nav vajadzīgas tavas domas? <br />Reizēm šķiet, ka nav, it īpaši tad, ja tās ir pretējas.<br />Kāpēc gan jākļūst par citu atbalsi? Tikpat labi es varētu sarunāties ar logu... <br />Meklēt sevi citos... Kāpēc tas vajadzīgs? Kāpēc nemeklēt citos viņus pašus? <br /><br />Varbūt beidzot būšu izkļuvusi no tās stadijas, kad grāmatā vai jebkurā mākslas darbā ir svarīgi redzēt sevi. Varbut esmu iemācījusies klausīties (nedaudz), jo vairs nav tik būtiski sarunāties tikai ar tādiem cilvēkiem, kuri redz kā es. Pēdējā laikā man patīk parunāties ar cilvēkiem, kuriem ir savādāks skatījums, pilnīgi neatbilstošs manam. Un pastrīdēties nav nekas slikts. Jo dažādas domas un uzskati cīnās par savām tiesībām pastāvēt kāda cita apziņā. Ja es iebilstu, tas nenozīmē, kas es noliegtu otru cilvēku. Jo svarīgi taču ir ne tikai klausīties, bet pateikt, kā tas ir man. Bet vai vienmēr? Un vai vispār sarunas biedriem tas interesē? Un varbūt es vēl neesmu iemācījusies pateikt.<br />Un sāpīgi, ja ar savām domām(viedokli) ievaino otru. Un tikai tāpēc, ka neesi sabiedrotais, bet pretinieks. Bet vajadzētu ņemt vērā, ka oponents ne vienmēr ir ienaidnieks. Par spīti tam, man šķiet, ka es varētu būt labs tolermana draugs, jo dažādu asumu dēļ esmu iemācījusies uzmanīgi staigāt uz pirkstgaliem un kļūt par Panna Nikt. urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:25252 2015-12-23T00:12:00 2015-12-23T00:12:00 2016-12-14T12:53:36Z 2016-12-14T12:53:36Z Savādi. Nekad nebiju iedomājusies, ka mājas sajūta*  var rasties, kad, ienākot dzīvoklī, pilnā skaļumā skan klasiskā mūzika. Tobrīd bija tāda sajūta, ka ir iedegtas visas gaismas, atvērti visi logi un slēģi un notiek dzīve un dzīres. <br> Un manī pašā? <br> Turklāt kādreiz šķita, ka klasiskajā mūzikā mīt kaut kāds vēsums. <br> <br>*<i>Pat ja pašas istaba joprojām ir vēl askētiskāka nekā seno romiešu mājas un nedaudz atgādina stereotipisku laikmetīgās mākslas izstādi.</i><br><br> urn:lj:klab.lv:atom1:citaantonija:24202 2015-12-20T01:02:00 2015-12-20T01:02:00 2015-12-19T23:06:52Z 2015-12-19T23:06:52Z "Šie četri gadi mani un man līdzīgos atradināja no Rietumu civilizācijas, ja piederību tai nosaka lielāka vai mazāka naudas vērtība un sajūta, ka pastāv kaut kādas tiesības. Naudas ziņā gandrīz visi man apkārt atradās nabadzīgo mākslinieku bohēmas statusā, visi bija policijas vajātu noziedznieku lomā. Trūka pamatojuma tam, ka pēc nedēļas būs, ko ēst, taču attieksme pret to bija bezrūpīga. Mans draugs Ježijs radīja "pēdējā zlota teoriju", un šo teoriju es varu ieteikt katram kā pārbaudītu. Tās būtība ir šāda: brīdī, kad kabatā ir palicis pēdējais zlots, tieši tad kaut kam <i>ir jānotiek</i>. Un vienmēr notika." Česlavs Milošs - "Dzimtā Eiropa"