[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in the "ciruleens" journal:| Decembris 25., 2024 | |
|---|---|
| 06:05 [Link] |
besī ballītes Svētku atskaņas, Ziemassvētku vakarā aizmuguriski saņēmu pārmetumus, ka puikas dzimšanas dienas ballītei neesmu izdarījusi neko, kamēr vīra māsa esot izdarījusi visu. Kas ir absolūtas muļķības, jo viņa atbrauca uz trim stundām izdekorēt telpu. Jā kāds darīja visu tās bija vīrs un viņa mamma, kuri pavadīja divas dienas gatavojot cienastus. Saprotu, protams, rūgtumu, jo dekorācijas uzreiz pēc ballītes tika novāktas un daļa izmestas, tā kā no vienas puses , ļoti nepateicīgs darbs. No otras, bļeģ, viņa pati bija tā, kura uzstāja uz lielu balli un pieteicās dekorēt, neviens viņu nespieda to darīt. Un, es atvainojos, bet kādam ir jāvāc tas todleris, kamēr tiek pūsti baloni, cepta kūka vai 101 reizi braukts uz veikalu, jo viņa piedalīšanās šajos pasākumos ir mērens haoss. Tā kā, jā, es neizdarīju neko, izņemot tusēju ar bērnu, lai pārējie varētu gatavoties ballītei. Es saprotu, ka tie bija dusmu karstumā izteikti vārdi, jo tur vēl bija mazs incidents, viņas pašas dēļ un viņa ir mazliet izlutināta princese. Bet galvā ir iesētas šaubas par to, vai es šeit dzīvojot daru pietiekami? Lielākoties es esmu ar puiku vai nu ārā vai tepat dzīvoklī un kaut ko baigi darīt man nav ne nu īsti laika, ne vajadzības. Vīra mamma ir pensijā, reizi divās nedēļās nāk apkopēja, kurā izšrubē visu māju. Es regulāri mazgāju traukus un cenšos piekārtot virtuvi un savācu puikas radīto nekārtību. Es negribu būt nepateicīga un mani sāpina, ja es par tādu tieku uzskatīta un varbūt neapzināti arī esmu. Tad nu priecīgus Ziemassvētkus! |
| Decembris 20., 2024 | |
| 06:09 [Link] | Visu laiku notiek kaut kādas sajūtas, kuras gribētos pierakstīt, bet nekādi nesanāk un tad nu viņas dzīvo manā galvā, līdz brīdim, kad kļūst pilnīgi nesvarīgas. Tad ir mazliet žēl, ka nav sanācis pierakstīt tieši tad, kad viņas bija aktuālas. Šis skrējiens ar dzimšanas dienām, Ziemassvētkiem, Jauno gadu, braukšanām šurp un turp, ciemiņiem un radiniekiem, labām un sliktām ziņām ir padarījis mani drusku neirotisku. No asarām līdz smiekliem ir viens solis turp vai atpakaļ, regulāri aizkrīt ausis, jo asinsspiediens, un pacietība tolerēt bullshitu ir tuvu nullei. Piezīme pašiem sev, ka šī ir vienīgā lielā dzimšanas dienā, ko puikam šeit svinēsim. Būs 40-50 viesu, no abām vīra šķirto vecāku pusēm, pirmā šāda tikšanās kopš viņi izšķīrās pirms 20(?) gadiem. Ir milzīga kaudze ar dekorācijām, jau divas dienas tiek gatavots un reizēm es tiešām nesaprotu, kam šis viss ir vajadzīgs. Vakar dzimšanas dienu nosvinējām mazajā ģimenes lokā un bērns bija sajūsmā par iespēju pūst nost svecīti, kura visu laiku atdzīvojās. Bonusā vīra brālēna sievai vakardien atnāca vēža diagnoze. Vīra mammas ģimene šeit ir liela un tuva, tāpēc tas ir milzīgs trieciens visiem. Nezinu, kā izvērtīsies šī atkal satikšanās, ja gandrīz puse ģimenes šobrīd regulāri raud, citi streso par to vai ir nopirkts pietiekami daudz salami un vīra tēva puse, aij, es pat nezinu, ko viņi domā. Viņi šajā visā ir tie smalkie ļaudis, kuri vienmēr ir bijuši bagāti un vīzdegunīgi un kuriem nekas šeit tāpat nepatiks un tas būs redzams sejā. Ohh well... |
| Decembris 8., 2024 | |
| 10:01 [Link] |
Brazīlija Esam laukos, fazendā pie drauga un viņa meitas. Pie drauga, ar kuru draudzība šķita dziļāka draudzējoties no attāluma nekā esot tuvumā. Bet tā bieži gadās ar attāluma attiecībām un kā izrādās arī draudzībām. Guļam istabā bez griestiem, starp jumta segumu un dēļiem, dzīvo sikspārņi. Vakaros ap astoņiem var dzirdēt kā tie lien ārā. Reizēm tur dzīvo arī čūska, neindīga, kas ēd sikspārņus. Citu vakaru sijā virs gultas sēdēja kaut kāda žurka, labi, ka ne oposums, tā arī varot gadīties. Pirms divām dienām piedzima jēriņš, šonakt nomira aita, kas viņu dzemdēja. Šis ir ļoti katoļticīgs reģions, visur ir krusti un Kristus un skolās rīts sākas ar lūgšanu. Bet ir arī universitāte un atvērta sabiedrība homoseksuālām attiecībām. Ir arī komunisms un birokrātija, kurus katrs izprotam citādāk. No vienas puses šeit gribēos dzīvot, no otras, laikam tomēr nē. (ir doma) |
| Oktobris 24., 2024 | |
| 08:24 [Link] |
Darbiņš mīļš Manī vairs nav baiļu par to, ka varētu palikt bez darba. Ja agrāk, šī doma šķita šausmīga, jo kā gan es (iz)dzīvošu bez darba institūtā/zinātnē. Tagad ir iestājies miers - ja atlaidīs vai ja aiziešu pati, vienmēr pastāv iespēja atrast ko citu. Pasaulē ir daudz darbu un gan jau kādā no tiem visiem mani pieņems. Pie vainas ir gan pārmaiņas darba vidē, gan alga, gan arī pārmaiņas mūsos. Nevajag strēbt karstu, protams, un katru priekšniecības izteikto vārdu pavadīt ar galdā uzmestu atlūgumu. Bet baiļu vairs nav. Nav baiļu teikt, ko es domāju un, kam nepiekrītu. Pašai nemanot esmu atradusi savu balsi, kas netrīc auditorijā uzdodot jautājumu. (ir doma) |
| Oktobris 12., 2024 | |
| 13:11 [Link] |
par to, kas svarīgs Mamma, tētis, nazis, ola, ārā Ar savu izloksni, bet šie ir mazā cilvēka svarīgākie vārdi, jo pirmie. (ir doma) |
| Oktobris 7., 2024 | |
| 10:22 [Link] |
Grāmatu tārps Man ir grūti lasīt "vieglas" grāmatas. Dzīves vieglums šķiet samākslots un laimīgās beigas neīstas. Pat, ja tur ir kādas ciešanas, vispārējais vieglums to padara pliekanu un izdomātu. Ir čupa visādu grāmatu, kuras grāmatnīcā apskatos, un nē, paldies, par kaut ko tādu es nevēlos tērēt naudu. Par šo domāju, jo vakardien lasot The grapes of wrath, pēkšņi sastingu, jo tur kā starp citu bija pieminēts, ka cūka apēda zīdaini, jo būdai/istabai, kurā cilvēki dzīvoja, nebija aizvērtas durvis. (viss ar maziem bērniem saistīts šobrīd mani skar ļoti spēcīgi). Pieminēju šo vīram, un viņš diezgan sašutis prasīja, kāpēc es izvēlos lasīt visas šitās depresīvās grāmatas! Un man nebija atbildes - te viņa momentā nosaukto depresīvo grāmatu saraksts, kuras pēdējā laikā esmu lasījusi: Crime and Punishment, Heart of Darkness, Lord of flies. Tagad paskatoties savā goodreads redzu, ka nav jau tik traki, ir arī salīdzinoši viegla lasāmviela pa vidu bijusi, bet redzot tos nosaukumus man nav ne jausmas par ko bija, piemēram, Normal people. Kas, patiesību sakot, tagad apskatot aprakstu, arī izskatās mazliet depresīva lasāmviela (hahaha). Aizdomāties un vaicāt kāpēc tā notika. Laikam laimīgās grāmatās to ir grūtāk atrast. (ir doma) |
| Oktobris 2., 2024 | |
| 13:02 [Link] | Ārā līst. Mēs visi drusku slimojam un nevaram lietas. No dārziņa bija pirmais e-pasts par utīm. Tālāk par 30 min no rīta neesam tikuši. Gribu beigt nevarēt. (ir doma) |
| Septembris 22., 2024 | |
| 14:17 [Link] |
Misija - dārziņš IV "Kad puika beidzot paliks dārziņā visu dienu, mēs paņemsim brīvdienu, atnāksim uz kafejnīcu un vienkārši mierīgi sēdēsim, dzersim kafiju kaut visu rītu." Drīz, drīz tas būs. (ir doma) |
| Septembris 17., 2024 | |
| 14:30 [Link] |
Iekšējo dzīvnieku tēma Šobrīd es peldu starp visām tām figņām, kas notiek, un cenšos nenoķert paniku. Noķerot paniku, es zaudēju fokusu uz būtisko, es sāku darīt nedomājot. Tā tas ir bijis vienmēr un to es šobrīd ļoti gribu apturēt. Spontanitāte jau it kā nav nekas slikts, bet spontanitāte brīdī, kad ir uznākusi panika, ne pie kā laba nenoved. Gribas draugus, cilvēkus apkārt, tā it kā cilvēku daudzums apkārt kaut kādā veidā norādītu uz manu vērtību savās un citu acīs. Gribas gan jaunus draugus, gan uzturēt saikni ar vecajiem. Un to visvairāk gribas tajos panikas brīžos, kad ne tikai šķiet, bet daļa manis ir pilnīgi pārliecināta, ka nu seklāka radījuma par mani nav, esmu absolūti neinteresanta, garlaicīga, dumja. Lai kaut kā pierādītu pretējo, otra daļa no manis dzenās komunicēt. Kas ir pilnīgi garām, jo šajos brīžos sarunāties ar cilvēkiem ir visgrūtāk. Laužas ārā vēlme patikt un izpatikt, būt smieklīgai vai arī pēkšņi nav vispār nekā ko teikt, saruna pat nesākusies apsīkst un gribas bēgt. Un balstiņa galvā saka - nu redzi, nevienam taču tu nepatīc. Par tarakāniem tos īsti negribas nosaukt, drīzāk kaut kādi iekšējie kurmji, kas kaut kur rok un grauž un alojas. Līdz tie atrod vietu, kur pacelt galvu un izdzīt vienu rakumu, kas sakustina jau tā trauslo augsni un pēkšņi es nezinu, kur skriet un kur grābt, lai to rakumu nolīdzinātu, iemīdītu iekšā, paslēptu un izliktos, ka tas tur nekad nav bijis. Cerētu, ka neviens nav pamanījis, ka kaut kur tajā ziedošajā pļavā pēkšņi ir tādi rakumi, ka labākajā gadījumā var tikai potītes izmežgīt. Vispār jau izlikties, ka tā vispār ir pļava nevis nezāļu lauks vai vienkārši novārtā atstāti arumi. Tā nu es peldu mēģinot nenoķert paniku, mēģinot palikt pašai, mēģinot nemeklēt savu vērtību citos un mēģinot saprast vai man vajag slēpt savus kurmju rakumus, izlikties, ka to nav, vai lepni nest tālāk. |
| Septembris 4., 2024 | |
| 21:05 [Link] |
Stāstiņš Kad ar brāli bijām mazi, vecāki mums teica, ka mūsu mājās dzīvo mājas gariņš, kurš paņem lietas, izmanto un tad atstāj, kur pagadās. Tā arī bija, reizēm random lietas varēja atrast random vietās. Tāpat reizēm bēniņos varēja dzirdēt čīkstam dēļus, vai durvis uz "Jauno istabu" tika virinātas. Un man šķita, ka arī viņi paši tam tic, jo viņi mums to stāstīja ļoti pārliecināti. Durvju virināšanos un dēļu čīkstēšanu jau sen sev izskaidroju ar mājas vecumu un vienmēr klātesošo caurvēju "Jaunajā istabā" Šobrīd, redzot to viesuli, ar kādu puika pārvietojas un pārvieto priekšmetus pa dzīvokli es laikam esmu pārstājusi tam gariņam ticēt pavisam. Tie droši vien bijām mēs. (ir doma) |
| 20:43 [Link] |
Misija - dārziņš III Tā, lūk, man iet, tā, lūk, man iet Vajag pasēdēt pirms tālāk skriet. Iet ļoti lēnām, pa 20-30 minūtēm dienā. Izmēģinājām bez vecākiem un tagad kopā ar audzinātāju esam nolēmuši turpmākās 2-4 nedēļas pusstundu vai vairāk darboties klasē, kamēr pārējie bērni ir spēļu laukumā. Kā teica audzinātāja, viņam ar jāsaprot, ka mēs esam draugi. Viņam vēl arvien patīk un gribas iet uz dārziņu, bet kopā ar tēti. Kad vakarā vai no rīta pārrunājam, kas notika/s pa dienu, pieminot dārziņu viņš vienmēr norāda uz tēti, ka tētis nāks līdzi. Bet tā audzinātāja ir zelts, tik pacietīga un iejūtīga. Darbojas ar puiku, mēģina saprast, kas viņam interesē, iedrošina izmēģināt jaunas lietas, ir blakus. Protams, mēs droši vien neesam pirmie viņas pieredzē, kuriem ir vajadzīgs ekstra laiks, lai bērns pierastu pie dārziņa, bet šis viss šķiet tik milzīgs solis pretim. Citādi mana rutīna līdz ar dārziņa "sākšanos" nav mainījusies - no rīta uz darbu, pusdienlaikā satieku vīru un puiku, aši paēdam, tad ar puiku uz māju, nolieku puiku gulēt diendusu, tad divas stundas vēl pastrādāju no mājām, tad visi pēcpusdienas darbi ar mazo asistentu, vakariņas, duša un lieku puiku gulēt. Reizēm aizmiegu pati, reizēm tomēr izkūņojos kaut ko vēl padarīt. (ir doma) |
| Augusts 31., 2024 | |
| 12:43 [Link] |
Misija - dārziņš II Nevajadzētu teikt - Hop - pirms neesam pārlēkuši, Bet. Piektdienas pusotra stunda dārziņā pagāja ļoti veiksmīgi. Vienīgā neapmierinātība bija, jo ierodoties nedevāmies uzreiz uz klasi, bet gan uz garderobi apskatīties, kur atrodas viņa skapītis (jauns solis ierašanās rutīnā) un pēc nodarbības, kad devāmies prom un garderobē iebrāzās grupa drusku lielāku bērnu un puika sabijās. Viņam nepatīk, ja kaut kur ir daudz bērnu un troksnis... Pirmdien, protams, būs īstais pārbaudījums, bet ja puika nespēs viens pats iejusties, tad pēc 45min-1h mums zvanīs, lai nākam pakaļ. Un tā dienu pa dienai mēģināsim šo laiku pagarināt. Aizpildījām jautājumu lapu par puiku, kurā bija viss, sākot ar jautājumiem par alerģijām un produktiem, kurus izvēlamies viņam nedot un beidzot ar vai viņam labāk patīk ēst ar dakšiņu vai karoti. Ja mēs jau nebūtu izmēģinājuši darba vietā esošo dārziņu, domātu, ka šī ir norma. Tāds smagums ir novēlies no pleciem redzot, kā viņš ir iejuties, komunicē ar skolotājām un dara savus mazos darbiņus. Darba dārziņš piecu dienu laikā, kur es biju kopā ar viņu katru dienu 8-12, padarīja viņu tik neirotisku, ka brīdī, kad šķērsojām ielu dārziņa virzienā, puika sāka bļaut un rādīt ar pirkstu uz pretējo pusi. Ja es piecēlos un mēģināju iziet no klases telpas, viņš to momentā pamanīja, sāka kliegt un ķerties man kājās, lai es neeju prom. Šeit piecu dienu laikā, kur dārziņā bijām tikai 1.5 stundas katru dienu, puika mierīgi savā nodabā spēlējas, es varu iziet no telpas. Jā, viņš atnāk pēc brīža paskatīties, kur es esmu palikusi un atved mani atpakaļ, bet viņš nekliedz. Lūk, ko nozīmē audzinātājas, kuras ir ieinteresētas darboties ar bērniem, kuras sarunājas ar bērniem un kuras rada mierīgu atmosfēru klases telpā. Šodien gājām garām dārziņam un puika rādīja uz lielajām koka durvīm, ka tur ir dārziņš un smaidīja. Darba dārziņš - es pat nezinu, vai vajag un ir vērts aprakstīt mūsu pieredzi, bet no otras puses gribas šo mazliet izkliegt kosmosā. Piecu dienu laikā kamēr bijām tur puikam izveidojās neliels kontakts tikai ar vienu no skolotājām un arī tikai tāpēc, ka es izvēlējos visklusāko skolotāju un mudināju puiku iet atdot viņai grāmatu, ko bijām izlasījuši utt. Skolotājas neizrādīja nekādu interesi integrēt puiku notiekošajā un grupā. Vienā no pēdējām dienām puika ar kaut ko spēlējās un galvenā audzinātāja izdomāja paripināt bumbu viņa virzienā. Puika paskatījās uz bumbu, bet nekā citādi nereaģēja. Skolotāja noteica - "nu neko" piecēlās un aizgāja prom. Citā dienā man tika piedāvāts pamēģināt aiziet prom, lai redzētu, kā puika reaģēs. Puika, protams, drīz sāka raudāt, ko es varēju dzirdēt, bet es netiku atpakaļ klasē, jo koridora durvis var atvērt tikai no vienas puses. Nedaudz nogaidīju, lai redzētu vai kas mainīsies, nekas nemainījās, tāpēc es piezvanīju pie durvīm. Es zvanīju 4-5 reizes ik pa brītiņam, jo šķita, ka puika it kā raud drusku mazāk (bet tas tikai tāpēc ka tikai aizvērtas durvis starp klasi un koridoru, es biju aiz durvīm koridora otrā galā). Pēc brīža dzirdēju, kā koridorā iznāk viena no skolotājām, tāpēc es brutāli sāku sist pa durvīm, jo ļoti skaļi varēju dzirdēt puiku burtiski kliedzam. Mani ielaida. "Mamma dauzīja pa durvīm" (viena no skolotājām nočukstēja otrai). Puika stāvēja pie klases durvīm nokliedzies, noraudājies, bez elpas, neviens nebija mēģinājis viņu nomierināt, "jo viņam būtu jānomierinās pašam". Vienā no pēdējām dienām, puika atkal traki saraudājās pastaigas laikā, jo negribēja sēdēt audzinātājas piedāvātajos ratos (viņam bija brutāli bail no tās audzinātājas) un es paņēmu viņu rokās, lai nomierinātu un teicu audzinātājai, ka es viņu drusku panesīšu, lai viņš nomierinās- "Nē, nu jūs jau varat viņu nēsāt rokās kaut visu dienu, ja jūs tā gribat", neslēpti sarkastiskā tonī. Un tie ir galvenie notikumi tieši ar mani un puiku. Piecas dienas ir gana daudz laika, lai pavērotu un paklausītos, kas notiek apkārt. Tur bija divi citi ārzemnieku bērni, kurus audzinātājas ļoti bieži ignorēja, vai citu bērnu priekšā sauca par neaudzinātiem. Bērnu un vecāku aprunāšana, bērnu klātbūtnē notika katru dienu. Reiz viens no bērniem (ārzemnieks, jaunāks par 2g) tika vilkts aiz rokas gandrīz pa zemi atpakaļ uz dārziņu, kliedzošs, jo viņš bija tik noguris no pastaigas, ka burtiski miga ciet ejot. Neviens viņu nepacēla, lai aiznestu, bet turpināja vilkt. Ir jau vēl visādas nosacīti mazās lietas, kuras, tagad redzot otru dārziņu, šķiet nozīmīgas, bet ir jau te daudz sarakstīts. Tā, protams, ir tikai mūsu pieredze. Visi mūsu kolēģi gan čehi, gan ne-čehi ir veduši bērnus uz šo dārziņu. Ne-čehiem īsti nav bijis izvēles, bet čehiem šī noteikti ir bijusi izvēle. Un lielākā daļa vecāku ir bijuši apmierināti (tie, kam kaut kas nav paticis, ir bijuši ārzemnieki). Arī tagad viena no kolēģēm pirmdien vedīs savu gandrīz divgadnieku uz šo dārziņu. Bērns pirmdien pirmo reizi tiks aizvests uz dārziņu un uzreiz atstāts, "cerams vismaz uz pusi dienas". Protams, katrs bērns ir citādāks, un es ļoti ceru, ka viņiem tas strādās. Taču atstāt bērnu dārziņā/ar vecvecākiem/ar draugiem utt un ļaut viņam vienkārši raudāt, līdz nomierinās, jo viņam tas ir jāiemācās. Izvēlēties lētākos un sev ērtākos variantus bērna izglītībā, lai arī finansiāli varētu atļauties kaut ko labāku, tā man šķiet tāda tipiska čehu izvēle. Bieži šis viss tiek attaisnots ar vārdiem, ka "mani audzināja tāpat vai pat ar vēl skarbākām metodēm". Varbūt, ka man burbulis tāds - biologi - bet no cilvēkiem ar augstāko izglītību, būtu gribējies vairāk sapratnes. Vīra komentārs šim visam - "And that's how they pass on their generational trauma" |
| Augusts 29., 2024 | |
| 21:55 [Link] |
Misija - dārziņš Vajadzēja mazliet iepauzēt, lai rakstīšana nenāktu caur piespiešanos un rezultāts nebūtu tikai viens liels čīkstings. Nav gluži tā, ka katra diena būtu tādu piedzīvojumu un notikumu pilna, kuri visi prasītos tikt pierakstīti. Prieks, ka rīt ir jau piektdiena un šī nedēļa būs galā, lēnām visi esam atguvušies no stresa un negulētajām naktīm. Pēdējās divas dienas uz dārziņa adaptācijas stundu puiku veda vīrs. Ne gluži negaidīti, bet drusku pārsteidzoši, puika iztika bez lielās raudāšanas, kāda uznāca uz dārziņu ejot kopā ar mani. Tā saucamais "tēva efekts", kā to nosauca audzinātājas. Rīt pārbaudīsim vai tas ir tikai tēva efekts vai arī viņam tiešām ir iepaticies būt dārziņā. Nedēļās nogalē vēl jāsapērk kaudze ar lietām no līdzi dodamo mantu saraksta un tad jau vismaz teorētiski visi būsim gatavi ar pirmdienu sākt jaunu periodu mūsu dzīvēs. Vai es uztraucos? Protams. Taču ar šo dārziņu man ir pārliecība, ka, lai arī sākums varētu būt grūts, mēs tiksim ar šo grūtumu galā. Mūsu vajadzības un vēlmes šeit tiks sadzirdētas un pat, ja tā būs tikai puse dienas no sākuma, tas jau būs liels solis uz priekšu ārā no šī vāveres riteņa, kurā abi ar vīru šobrīd atrodamies. (ir doma) |
| Augusts 26., 2024 | |
| 21:19 [Link] |
Atķeksējam paveikto Zobārsts - Check - brauks rīt pēcpusdienā uz Prāgu, jo ČB ir pilnīgs zobārstu vakuums. Adaptācijas sākums - Check - puņķi un asaras, bet to jau mēs paredzējām. Rīt turpināsim. Mežs - Check - praktiski nav odu, pusotras stundas laikā varbūt 4 iekoda. Un visam pa vidu kopā ar Puiku nogulēju 2h stundu diendusiņu pēcpusdienā, jo nu tas rīta cēliens bija baigi traks. Un domājot par rītdienu nāk prātā tikai šis - "Rīt jau arī jābūt rītam labākam, ja ir laba šī nakts..." O.Vācietis (ir doma) |
| Augusts 25., 2024 | |
| 21:25 [Link] |
Otrā diena Vakardienas prieks par to, ka beidzot piesēdos kaut ko pierakstīt, šodien rezultējās dziļdomīgās pārdomās par rakstīšanas jēgu un iemesliem. Kam, ko un kāpēc es te rakstu? Ko es vēlos pateikt par savu dzīvi un atstāt šeit. Cik ļoti patiesu es to gribu atklāt, tanī pat laikā neatklājot par daudz, un arī neizliekoties par kaut ko, kā nav. Laikam neizlikšanās man šobrīd šķiet vissvarīgākā. Neizlikšanās kā cieņas apliecinājums pašai sev. Vīra zobu epopeja turpinās - jau otro reizi četrās dienās bijām pie "emergency dentist", katru reizi ar citu problēmu, bet viena lieta noved pie otras. Rīt jāatrod kāds čehu kolēģis, kurš būs ar mieru zvanīt zobārstiem un censties izkārtot pieņemšanu, esam dabūjuši 4 numurus, cerams, ka kāds apžēlosies un pieņems. Jāved Puika uz pirmo adaptācijas dienu dārziņā. Jātiek uz mežu nomainīt fotokamerām baterijas + vēl regulārie darba pienākumi un ikdiena parastā. Kā lai te nejūtas noguris jau vienkārši par šo visu domājot. |
| Augusts 24., 2024 | |
| 21:56 [Link] |
Visi citi guļ Nogurums. Jau krietnu laiku vēlos atgriezties pie rakstīšanas, lai kaut mazliet piefiksētu apkārt notiekošo un arī savas sajūtas. Tas var skanēt, kā attaisnošanās, bet viens no nesākšanas iemesliem ir nespēja izlemt par formu- dienasgrāmata, kur rakstu katru dienu, vai tikai reizi nedēļā; papīra vai elektronisks dokuments vai kaut kas te mākonī. Visam ir savi plusi un mīnusi, bet es noteikti jūtu, kā man pietrūkst rakstīšanas, kā tāda domu un sajūtu strukturizēšanas instrumenta. Tāpēc būtu jāraksta, bet negribas to padarīt par pienākumu, jo to pēdējā laikā man jau ir pietiekami. Un tad vēl ir jāatrod laiks, kurā rakstīt un nejusties nogurušai. Šodien tētim būtu bijusi dzimšanas diena, 59 gadi, bet tēta jau gandrīz divus gadus vairs nav. Viņa nav praktiski tik pat ilgi, cik ilgi manā dzīvē ir mazais puika, viņi nekad nesatikās. Un vēl man ir žēl, ka arī vīrs nekad nezinās, kāds bija mans tētis pirms slimības. Bet laiks iet un arī manā sirdī ir palicis tikai "pirms slimības" tētis. Stiprais un drosmīgais tētis no manas bērnības. |
| Septembris 27., 2021 | |
| 13:44 [Link] |
Kā Daniels salauza kājas mazo pirkstiņu Nedaudz citādāka svētdiena Sēņojot diezgan tukšā un sausā mežā vācu draudziņš iespēra pa kaut kādu stumbeni un salauza kājas mazo pirkstiņu - pirkstiņš bija diezgan smieklīgā un sāpīgā leņķī attiecībā pret pēdu. Draudziņam ļoti sāpēja un īsti daudz paiet viņš nevarēja, tāpēc es aizgāju ciemos pie netālu dzīvojošā čehu draudziņa, kuram ir mašīna. Čehu draudziņs bija mājās un ļoti laipni mūs aizveda uz traumpunktu. Pa ceļam mēs visādi centāmies uzmundrināt vācu draudziņu, kuram acīmredzami ļoti sāpēja un patērētie 4 aliņi šīs sāpes neremdināja. Kamēr vācu draudziņš un čehu draudziņš iegāja traumpunktā noskaidrot lietas, mēs - līdzjutēji - palikām ārā gaidīt. Kamēr gaidījām no traumpunkta ārā iznāca diezgan maza auguma bezpajumtnieks ar apsaitētu galvu un lielu vates kumšķi uz pieres. Drusku pamīdījies uz vietas un apskatījis viņam iedotos papīrus, vīrietis, bez liekas kautrēšanās, kārtīgi pamīza pāris metrus no mums un traumpunkta ieejas. Kamēr viņš to darīja, un darīja viņš to ilgi, no traumpunkta iznāca ātrās palīdzības brigāde, nosauca viņu par cūku, iekāpa mašīnā un aizbrauca. Čurājošo vīru tas nekādā veidā neuztrauca. Pabeidzis darāmo, viņš uzlika saņemto papīru žūksni uz betona apmalītes, uzrausās uz tās pats un cieši aizmiga. Tikmēr mūsu vācu draudziņš turpināja gaidīt rentgenu un dakterus, kopā šis process viņam aizņēma 3,5h. Mēs jau bijām devušies mājās, jo ko tad citu mums darīt, lauzts mazais pirkstiņš tomēr nav nekāda dzīvībai bīstamā trauma. Kad draudziņš beidzot tika pie daktera, viņs dakterim vaicāja: kādā valodā runāt - angļu, vācu vai varbūt spāņu. Draudziņam par lielu pārsteigumu čehu dakteris izvēlējās spāņu valodu, kuru abi pārvaldīja pietiekamā līmenī, lai draudziņš saprastu, ka viņam ir skaists lūzums un nākamās 2-4 nedēļas mazais pirkstiņš pavadīs piesaitēts pārējiem pirkstiem. No pretsāpju zālēm viņam ieteica tikai ibuprofēnu, lai arī draudziņš cerēja uz kaut ko ņiprāku, taču vismaz alkoholu dzert neaizliedza, kas vācu draudziņu jūtami iepriecināja. The end. (ir doma) |
| Septembris 18., 2020 | |
| 14:15 [Link] | Džīz, čehi un Čehija testē savu kapacitāti. Ar satraukumu gaidu, kad kāds no departamenta saslims un mēs visi tiksim aizsūtīti pašizolācijā. Par laimi lielākā daļa no vasaras eksperimentiem un lauka darbiem ir gandrīz pabeigti, tikai divas nedēļas atlikušas. Priekšnieks sarkastiski joko par to, kā Čehijas valdība beidzot ir sākusi rīkoties atbilstoši savām spējām. |
| Aprīlis 15., 2020 | |
| 11:27 [Link] | priekšnieks ber pērles šodien "Direct democracy through petitions - what could be better? Don't open schools! Open schools! I signed both. And I don't even have children." (ir doma) |
| Jūlijs 4., 2019 | |
| 20:15 [Link] | "Un no rīta tu pamodīsies un domāsi, ko pie velna es te daru." Tieši tā kā kolēģis teica arī ir. Pēc trim mēnešiem Kamerūnā atgriešanās Eiropā ir negribēta un grūta. |