Es reizēm uzeju uz skatuves savā labakajā tērpā.

Viņi skatās uz mani un smejas.

Smejas un es tikai skatos viņu acīs.Skatos acīs savam pazemojumam un neizdevušajām lietām..Es apstājos un lielas,apaļas asaras krīt gar maniem vaigiem..
Grimms lēnām notek un palieku arvien īstāka.
Smaids ir nodzisis.
Klauns ir kļuvis skumjš.

Jūs taču zināt no kā tiek veidoti pamati.
No stabiņiem un striķīšiem un tam visam pāri liels brezenta audums.

Tad tie esam mēs tie striķīši un stabiņi un brezents tā ir tā pasaule.

Bet visi striķi reiz plīst un visi stabi reiz pūst.

Tu aizmirsi īsto triku,lai nospēlētu izrādi līdz galam.

Tu aizmirsi virvi ,kas karāsies tev ap kaklu,kad leksi lejā.

Beidzot,beidzot tev ir jālec.

Un te es mazliet nolīdīšu malā un paspēlēšu ar sevi spēli.

Negribu nevienu savā tuvumā.

Tā nu mēs visi dzīvojam.
Sitot ar dēļiem pa sirdīm.
Dauzot laukā savus stiklus.
Sadragājot sapņus.

Un tā ir izrāde,ko citi noskatās no malas ar baudu.

Katram klaunam ir vajadzīga vieta kur spēlēt.