Laiks tik ātri skrien. Jo vairāk par to domāju, jo sūdīgāk jūtos.
Viss ir sagriezies kājām gaisā, nav nekāda prieka, nekas nav palicis par ko priecāties un lidot.
Vienīgās domas, kas grozās pa galvu, ka tik ātrāk tikt no šejienes prom.
Varbūt attālums spēs līdzēt un aizmirsties no visa.
Melnā dzīves līnija ir sākusies, bet tā skaisti ar lielu troksni. No visām pusēm bombardē, neko negribās.
Tāds besis, negribās nevienam neko stāstīt, labāk jau uzdrukāt kādu rindiņu.
Vienīgā vēlēšānā, aizmigt un nekad vairs nepamosties, esmu nogurusi no visa. Apnicis cerēt uz to laimīgo dzīvi, kāda tam vairs jēga, nekas tāpat nenotiek, tikai dziļāk purvā grimstu.
Atbraucu mājās un...Ienākot pa durvīm jau uzreiz bija šoks, visas lietiņas atsauc atmiņās tos - skaistos laikus, vienīgais ko vairs varu darīt, raudāt, raudāt, raudāt. Atcerēties, ccik skaisti bija un nekad vairs tā nebūs.

Pag. gads bija pats laimīgākais manā mūžā, bet šogad - viss ir citādāk...Ja varētu pagriezt laiku apakaļ, es daudz ko darītu citādāk.....Lūdzu, piedošanu visiem tiem - kuriem esmu pāri darījusi..Galvenajam upurim - Lieliskajam vīrietim...Šī mīlestība, kas ir manī iekšā, būs līdz manai pēdējai stundiņai.
Ja tik būtu acis ātrāk atvērusi un nenoliegusi savas jūtas, bet ir par vēlu un nekad vairs mēs nebūsim kopā - žēl...
Ir pienācis laiks, man ir gūti nest šo nastu....