Šodien, atnākot uz darbu, ieslēdzēju youtube.com savu mīļāko dziesmu, nez, kas notikās, bet takā sāk nākt vaļā. Kaut kāda dīvaina sajūta pārņem, laikam jau zemapziņa sāk uzdarboties.
Klausoties tās dziesmas, iekšā tāda drebelīga sajūta, elpa paātrinās, pat nedaudz vēderā kņudēt sāk.
Nākot uz darbu, sajutu pazīstamu smaržu, pat brauciens bija citādāks, tas autobuss, kuršs no rītiem nekad nestājās - apstājās, brauca pa Brīvības ielu, protams garām tai...ielai....Nezinu, nezinu.
Vai tā ir kāda zīme???? Jēziņ, kas ar mani notiek?? Tādas sajūtas mani pārņem tikai pirms randiņa ar Lielisko.....Āāā, laikam jau viņš nav nekāds kretīns un āzis, kā vakar braucot mājās viņu nodēvēju.
Ja, tādas sajūtas vēl joprojām plosās pa iekšu, nav vēl putniņš aizmirst, akut jua ir pagājuši 3.mēneši..
Johaidī, nu gribās to mazo, trako,nenopietno puišeli no laukiem apakaļ. Nu, bet es nevaru neko sev padarīt.Lai, kā centos to otru ielaist iekšā - nikā, manas domas tik par un ap Lielisko.
A, ko nu??? Vai vispār, noslāpētu uguns kuru ir iespējams uzkurt no jauna??
Atzīstu savas kļūdas un piedodu sev - beidzot, bet ja man dotu vēl iespēju, es būtu gatava uz tām lietām un darītu tās, kuras centos apslāpēt......

Laiks tik ātri skrien. Jo vairāk par to domāju, jo sūdīgāk jūtos. Viss ir sagriezies kājām gaisā, nav nekāda prieka, nekas nav palicis par ko priecāties un lidot. Vienīgās domas, kas grozās pa galvu, ka tik ātrāk tikt no šejienes prom. Varbūt attālums spēs līdzēt un aizmirsties no visa. Melnā dzīves līnija ir sākusies, bet tā skaisti ar lielu troksni. No visām pusēm bombardē, neko negribās. Tāds besis, negribās nevienam neko stāstīt, labāk jau uzdrukāt kādu rindiņu. Vienīgā vēlēšānā, aizmigt un nekad vairs nepamosties, esmu nogurusi no visa. Apnicis cerēt uz to laimīgo dzīvi, kāda tam vairs jēga, nekas tāpat nenotiek, tikai dziļāk purvā grimstu. Atbraucu mājās un...Ienākot pa durvīm jau uzreiz bija šoks, visas lietiņas atsauc atmiņās tos - skaistos laikus, vienīgais ko vairs varu darīt, raudāt, raudāt, raudāt. Atcerēties, ccik skaisti bija un nekad vairs tā nebūs. Pag. gads bija pats laimīgākais manā mūžā, bet šogad - viss ir citādāk...Ja varētu pagriezt laiku apakaļ, es daudz ko darītu citādāk.....Lūdzu, piedošanu visiem tiem - kuriem esmu pāri darījusi..Galvenajam upurim - Lieliskajam vīrietim...Šī mīlestība, kas ir manī iekšā, būs līdz manai pēdējai stundiņai. Ja tik būtu acis ātrāk atvērusi un nenoliegusi savas jūtas, bet ir par vēlu un nekad vairs mēs nebūsim kopā - žēl... Ir pienācis laiks, man ir gūti nest šo nastu....

Laiks tik ātri skrien. Jo vairāk par to domāju, jo sūdīgāk jūtos.
Viss ir sagriezies kājām gaisā, nav nekāda prieka, nekas nav palicis par ko priecāties un lidot.
Vienīgās domas, kas grozās pa galvu, ka tik ātrāk tikt no šejienes prom.
Varbūt attālums spēs līdzēt un aizmirsties no visa.
Melnā dzīves līnija ir sākusies, bet tā skaisti ar lielu troksni. No visām pusēm bombardē, neko negribās.
Tāds besis, negribās nevienam neko stāstīt, labāk jau uzdrukāt kādu rindiņu.
Vienīgā vēlēšānā, aizmigt un nekad vairs nepamosties, esmu nogurusi no visa. Apnicis cerēt uz to laimīgo dzīvi, kāda tam vairs jēga, nekas tāpat nenotiek, tikai dziļāk purvā grimstu.
Atbraucu mājās un...Ienākot pa durvīm jau uzreiz bija šoks, visas lietiņas atsauc atmiņās tos - skaistos laikus, vienīgais ko vairs varu darīt, raudāt, raudāt, raudāt. Atcerēties, ccik skaisti bija un nekad vairs tā nebūs.

Pag. gads bija pats laimīgākais manā mūžā, bet šogad - viss ir citādāk...Ja varētu pagriezt laiku apakaļ, es daudz ko darītu citādāk.....Lūdzu, piedošanu visiem tiem - kuriem esmu pāri darījusi..Galvenajam upurim - Lieliskajam vīrietim...Šī mīlestība, kas ir manī iekšā, būs līdz manai pēdējai stundiņai.
Ja tik būtu acis ātrāk atvērusi un nenoliegusi savas jūtas, bet ir par vēlu un nekad vairs mēs nebūsim kopā - žēl...
Ir pienācis laiks, man ir gūti nest šo nastu....

Nu, ko...Sen te nebiju viesojusies. Palasīju pēdējos ierakstus - vai tā biju es, kas tos rakstīja????
Akal sēžu, kā tāda sēne un gruzos..Kaut katru rītu Siņeļņikovu lasu, uz mirkli līdz, bet tad ieeju vecajā rutīnā. Bā, kad beidzot es mainīšos..Ticēju, ka tas jau ir noticis, bet spriežot pēc tām situācijām, kuras akal ir atkārtojušās saprotu - Ņefiga meitenīt neesi mainījusies..
Kas ir jādara, lai pilnībā, izmainītu šo situāciju un beidzot viss būtu superīgi???
Katru reizi sev nosolos,ka šī reize būs citāda un nepieļaušu vecās kļūdas, bet nu....Kaut kas nav tā...
Kokonam jau apnicis, jo vairs nerunā ar mani..Saprotu, cik tad var runāt un klausīties.
Ja tā runāšana nāktu labumā, bet es jau daru tikai to, kas liekās pieņemamāks...
Ai, zb...Pati radīju šādu situāciju, ko tagad pīkstēt??
Viegli ir radīt, bet kā, lai atrisina????

Nu ko, lai saka. Tas tik tiešām darbojās. Kā izskatās, ka esmu tur augšā apnikusi ar savām lūgsnām, jo radās iespēja, kaut maziņa un vēl neskaidra, kas būs tālāk, bet pašlaik pilnai laimei pietiek ar šo mazumiņu.Jē,bet nespēju noticēt, ka tas notiek ar mani.
Bet, ja tā padomā, šīs visas pūles bija tā vērtas. Jāteic lielu PALDIES-KOKONAM, ka neļāva man padoties un bija līdzās, lai saskalinātu manas smadzenes.
Es, Kokon atceros, par MARTINI ASTI- neesmu to aizmirsusi. Gandrīz mērķis ir sasniegts, vēl tikai mazdrusciņ un man viss izdosies. Mmmmm, kādas izjūtas ir mani pārņēmušas, jūtos, kā tikko iemīlējusies skuķe....Visi visuma spēki man ir stājušies palīgā, arī viņiem pateicos. Akal, esmu pārliecinājusies, ja cilvēks kaut ko patiešām, bet tā no sirds ļoti vēlās, viņš to saņem, tikai vajag ticēt. Varētu teikt, ka es ar to domu biju saslimusi, bet tas bija to vērts. Tagad galvenais, lai veselais, jaunais domāšanas saprāts mani nepieviļ. Ja reiz man ir dota iespēja, izmantošu to. Šoreiz es nepievilšu nevienu...Apsolu.

Jē, viss ir likumsakarīgi. Šis laiks tika man dots pārdomām, lai manītu savu uzvedību un domāšanu. Es to izdarīju. Nebija viegli, dažreiz trūka spēka, bet tad, zemapziņa deva ziņu par sevi un zīmes.Dažreiz, tās zīmes bija tik uzmācīgas, ka vnk nācās analizēt.
Galvenais ir pasūtīt, ko vēlies un neatlaidīgi tam ticēt.Un tas atnāks.....Man tas ir izdevies..Ak, Dievs, esmu to paveikusi...tikai vēl viens solis un būs pilnībā mans..........

Hī, viss jau būtu baigi forši, bet akal uzmācās domas...Kas notiek? Kapēc viss tā velkās? Kas šoreiz nenostrādāja? Siņeļņikovs ir teicis:" Ja nenostrādā, izdari ko citu, kamēr nostrādās!" Skaisti vārdi, to jau ar daru, bet tie asni baig lēnu dīgst. Fuck, ko, lai vēl izdomā? Spēku un ticību protams nezaudēju, bet vēlos taustāmu miesu blakām. Brr, nu i pateicu - miesu....
Sēžu un spriedelēju, Kokons kaut ko pie sava kompja baksta. A, tā gribās kādu klaču uzsist, bet nikā.
Nē, besis man nav, pārdomas, filmas pārtīšana. Jo vairāk to tinu širpu, turpu jo vairāk saskatu, kas nu ir bijis piedzīvots pa šo laiku. Nu, ne jau tas labākais, protams, varēja būtu baig kruti. Aber lidojums tad bija atvaļinājumā aizlaidis- Kanārij salās, saulītē gozējas. Protams, varēju mēģināt tikt pašrocīg galā, bet "slabo harakternā" biju ielaidusies. Tagad, kad esmu uz "Astotā Viļņa", uhhhh, kā varētu kalnus gāzt, īpaši jau to vienu, bet come on, visi VISUMA spēki saraušās, citād es ilgi kritīšu uz nerva. Hi, hi, hīīī.