| Kā iezemieši devās vaboles lūkoties! |
[May. 23rd, 2007|08:39 pm] |
| [ | mood |
| |  hyper | ] |
Agrajā 28.datuma rītā , kamēr komandas vīri vēl risina tehniskus jautājumus un mēģina izbrīvēt vietu busiņā meiteņu mantu kalniem, meičas vēl no iepriekšējā vakara, malkojot vīnu, sapņo par lielisko iespēju izbaudīt neaizmirstamu braucienu un kaut uz mirkli atpūsties no pelēkās Latvijas ikdienas. Mantas tiek veiksmīgi ielādētas, arī meitenes tām pa virsu un ieslēdzot „Highway to hell” pilnā skaļumā lēnam šķērsojam Latviju.
„Leiši”, kā jau „leiši” viegli uzsmaidīdami, ātri iemet skatu pasēs un pat nepaskatoties sejās ielaiž mūs savā tēvijā. Lits pa litam un meitenes no savu agrāko izbraukumu fonda iegādājas veselas 2 kastes alus. Diemžēl pat „ceļa gariņa” apdzirdīšana nelīdz tam, ka pēkšņi sāka tecēt benzīns. Izrādās visa lielā vaina tajā, ka benzīna bākas noplūdes šļauciņa sen nebija redzējusi benzīnu, tādēļ sākusi pludot. Rezultātā paspējām gan pasauļoties, gan frizūras sataisīt, kā arī, protams, par spīti skeptiskajam lietuvietim, Bambuču salabot. Polijā iebraucām nelielā panikā, jo viena no meitenēm ,par daudz sapriecājusies par leišu aliņu, pie robežas paziņo, ka starp Nīderlandi un Holandi ir melnais caurums, un aizmirstot iedot pasi atslēdzas. Daži smagāki un skaļāki vārdi un veiksmīgi esam Polijā, kur jau pie pašas robežas mums par prieku pievienojas divas leišu stopētājas. Vakarā gan viņas atstājām „tankštellē” un paši dodamies pelnītā atpūtā hoteļa „Sonata” simpātiskajos, kā arī ne pārāk dārgajos apartamentos.
No rīta, pēc tam, kad esam nodēvēti par angļiem, vienojamies par to, ka poļi nav tauta, bet gan profesija, un turpmāk viņu svešvalodu nezināšanu pacietīsim ar smaidu. Mantas savāktas, visi kakti pārbaudīti, sviestmaize no brokastu galda nosperta, viesnīcas suņuks ar gurķiem sabarots- varam laist tālāk! Caur vienmuļajiem Polijas rapšu laukiem nonākam pie pēdējā benzīntanka pirms Vācijas robežas. Izrādījās, ka bijām bišku pa šerpu laiduši motoriņu, tas bija pārāk sakarsis un sācis laist eļļu. Diemžēl šoferis bija piemirsis arī uzzināt to, kāda tad īsti eļļa šim garšo, ielēja nepareizo. Nu neko darīt – iepirkām instrumentus un nolēmām stāties pirmajā kempingā visu vērst par labu. Par prieku Bambučai benzīntankā satiekam arī pirmos līdzgaitniekus no Polijas, kurus pēc tam varējām vērot arī show&shine skatē Hannoverē. Vācijā iemocījām putojošu motoru, bet kempingu atradām ātri un nolēmuši, ka rīts gudrāks par vakaru parādījām vāciešiem, kā latvieši uzdzīvo.
No rīta uzreiz pēc šašlika noēšanas un busa apkārtnes sakopšanas , nedaudz padarbojoties ar atslēgām, lupatām un mīļoto padzērienu arī vakardienas problēma ir kaut cik novērsta. Ilgi nevaram saņemties braukt prom, taču pēc kempinga vadītājas laipna aicinājuma beidzot paveicam arī to. Pa ceļam uz Hannoveri sāk parādīties arvien vairāk smuku „odziņu”, bet iebraucot pašā centrā nespējam vairs ne sekundi nosēdēt nepasakot: „Uhhhh! Ahhh! Paskaties uz to, nē, labāk to....”Tāpēc arī mašīnu uz nakti novietojam pašā ielas malā ,stāvvietā, lai netraucēti caur Bambučas logiem varētu vērot šo fantastisko, nebeidzamo parādi.
7os no rīta jau laižam uz pašu karstāko punktu. Iestājamies kolonnā, emocijas sakāpinātas nenormālos augstumos, acis nezin kur apstāties. Pēc mirkļa gan acis, gan buss apstājas pie pārējiem 2 latviešu vabuļiem. Lieli smaidi un kāri skatieni ir gan mums, gan viņiem, tā nu pamazām visi izklīstam pa teritoriju. Pirmā pieturvieta, protams, show&shine – tik daudz „skaistuļu”, ka nav ne jausmas, pie kuras apstāties. Tālākajā pasākuma galā atrodam nākamo pieturvietu – tirdziņu – tiek iepirkti šādi tādi nieciņi un kalti plāni kā kļūt bagātiem, lai varētu paveikt visu, kas iecerēts. Kamēr puiši pēta meitenēm nesaprotamas tehniskas lietas, meičas prezentē pašu busiņu un kā izrādās arī Latviju. Uz jautājumu par Bambučas motoru atbilde „keine ahnung” (nav ne mazākās nojausmas) noder ideāli, taču vēlāk, kad tāpat atbildam uz jautājumu :”Kāda ir Jūsu nacionalitāte?” , gan vācieši, gan mēs pašas no smiekliem eksplodējam. Diemžēl fāterlandes iemītnieki nesaprot ne pie numura rakstīto LV, ne arī uz hokeja krekliem rakstīto Latvija, mēģinām kā uz priekšējā paneļa, tā arī pie zīmes piestiprināt viņiem saprotamo Lettland, bet pamanām, ka ar katru mirkli viņi sāk baidīties no mums arvien vairāk. Izrādās, viņi šādos pasākumos praktiski nedzer, kur nu vēl viņu sievietes, bet mums apkārt busam sava kaste jau tukša. Rezultātā uz plača palikām pēdējie un dabūjām ar dzērušu šoferi meklēt kempingu. Noveicās- atradām, pie tam vēl bāru pilnu ar līdzīgi domājošiem dāņiem. Vakara noslēgums gan diemžēl kā miglā tīts, zinām tikai to, ka tāpat jutās arī jaunie dāņu draugi!
Rīts smags, iesākas ar dušu un „vodka in breakfast”, bet ar katru minūti paliek arvien labāk un tā nu varam turpināt ceļu uz VW dzimteni . Volfsburga pievelk ar savu draudzīgo un saulaino attieksmi, arī muzejā(AutoMuseum Volkswagen) valda nepiespiesta, patīkama atmosfēra, kas tā vien aicina iesēsties kādā no skaistulēm un tā „netīšām” aizbraukt. Arī šeit šķiet, ka apbrīnot varētu mūžīgi, bet iedarbojas teiciens „kas par daudz , tas par skādi” un iespaidiem tiešām vietas vairs vienkārši nav. Tāpēc tālāk izlemjam doties uz Berlīni, kur lielpilsētas burzmā varētu tos visus mierīgi apkopot. Diemžēl Berlīne nepārsteidz ar „čupakabru” daudzumu, kuri šajā pilsētā ir īpaši uzmācīgi it īpaši, protams, pret daiļo dzimumu, bet mums veicās, un visi sveiki un veseli nakti pavadām busā uz mazas Berlīnes ieliņas.
No rīta dodamies iepazīt Berlīni, taču viss ko varam atcerēties kā ievērības cienīgu ir Brandenburgas vārti un zoodārzs. Tā kā zoodārzs nelabi ož , bet sliktu smaku mums tiešām jau ir gana, izlemjam doties uz Brandenburgas vārtiem. Metro izbraucam pa zaķi, izkāpjam par ātru, taču ceļu atrodam un nonākam pie vārtiem. Tiem blakus kā vienmēr daudz mazu japāniešu un mīmu, bet kopumā ir skaisti. Diena vēl ir tikai vidū, bet mums jau sajūta, ka būtu vakars. Ātri tiekam līdz busam un dodam tālāk uz Frankfurti pie Oderas, mākslinieciskāko un pievilcīgāko pilsētu mūsu ceļojuma laikā. Aizstaigājam līdz krastmalai, lai paraudzītos uz valsti, kura stāv starp mums un mūsu mājām. Jo vairāk skatāmies, jo mazāk patīk, ka tā tik liela un šoferis nolemj braukt visu nakti. Diemžēl ašais ieskrējiens un kā uz brīdi likās ideālais ceļš beidzas Polijas vidienē pie moteļa, jo pēkšņi Bambučai jāparāda sava personība un jāsāk rīstīties.Nu nekas, kas ta mums jauniem, pēdējo skaidro naudiņu sametam, pietiek. Diemžēl numuriņā nākas secināt, ka līdz ar busu atsakās strādāt arī divi telefoni un fotoaparāts, ka arī ir pazudušas dažas mantas. Tā nu smagu sirdi dodamies visi gulēt.
Rīts jau pienāk ar jaunu sparu. Bambuča darbojas, arī telefoni atgūstas, fotoaparāts vēl mazliet „gļuko”, bet uz visa pārējā fona tas vairs nekas. Brokastis ir labas, buss tiek iztīrīts beidzot dodamies mājās . Ceļi, protams, vienkārši neciešami, bet var paciest, jo vēl tikai diena un būsim Latvijā.
Šoferis godam cīnās visu nakti un „urā!” Lietuvas robeža klāt, un kā liekas „gandrīz pēc pusstundas” arī Latvijas. Pa ceļam uz Kalngali paņemam vēl eesti-boy stopētāju, kuram nākas paciest gan to, ka mums gāžas eļļa, gan to, ka nedaudz pirms Ādažiem beidzas benzīns, taču šīs problēmas mums vairs nav nekādi šķēršļi un izlaižot puisi mazliet tālāk, kā viņam vajag, esam Kalngalē. Nekavējoties tiek iepirkts latviešu alus un apēsta visa sagaidītāju gādīgi saceptā gaļa. Tad jau ar pilniem vēderiem dalāmies iespaidos un pēc tālajiem 4500km saņemam pelnītas ovācijas, kā arī atbalstu turpmākajās iecerēs. |
|
|