gribu uz jumtiem iedzert kādu margaritu un gaidīt saullēktu siltā vasaras naktī.
skan: Lykke Li
2 čukst | iečuksti
chocolat
24 May 2009 @ 09:55 pm
23 May 2009 @ 08:35 pm
Emocionāls pagrimums, turklāt ļoti ievilcies.
Nekad neesmu vēl piedzīvojusi tik lielu personības pārbaudi, ja tā to var nosaukt. Tik daudz visa, ka jūtos pilnīgi bezspēcīga.
raudi, neraudi, vairs nav nekādas jēgas. Tas pats ar dari- nedari, centies- necenties, cīnies- padodies. Un ir tik skumji.
Izgaisiniet mani!
Nekad neesmu vēl piedzīvojusi tik lielu personības pārbaudi, ja tā to var nosaukt. Tik daudz visa, ka jūtos pilnīgi bezspēcīga.
raudi, neraudi, vairs nav nekādas jēgas. Tas pats ar dari- nedari, centies- necenties, cīnies- padodies. Un ir tik skumji.
Izgaisiniet mani!
20 May 2009 @ 08:34 pm
Saruna ar bijušo par pēdējo neatgriezto lietiņu, kas šobrīd ir ļoti nepieciešama. Un pat ne man, bet man arī. Un tagad jūtos kaut kā pavisam jocīgi. Jā, arī mani daži cilvēki neieredz.
Viņš joprojām zina manu telefona numuru no galvas, neskatoties uz to, ka sen to ir izdēsis no mobīlā telefona atmiņas.Un ir pagājis gads, kopš tas viss ir noticis.
Reizēm tomēr būtu jauki, ja mūsu atmiņas būtu tikpat viegli izdzēšamas kā uzrakstītie tekstiņi elektroierīcēs.
Lai nu kā man tas lika aizdomāties. Un laikam beidzot no manis nokritusi tā vainas sajūta par to, ka pārtraucu attiecības. Pirmo reizi patiesi sapratu, kur mēs abi bijām kļūdījušies. Un cik esam nesavienojami. Un tomēr mutē rūgtuma piegarša, ka esmu kādu ļoti sapinājusi un to mainīt nav manos spēkos.
Viņš joprojām zina manu telefona numuru no galvas, neskatoties uz to, ka sen to ir izdēsis no mobīlā telefona atmiņas.Un ir pagājis gads, kopš tas viss ir noticis.
Reizēm tomēr būtu jauki, ja mūsu atmiņas būtu tikpat viegli izdzēšamas kā uzrakstītie tekstiņi elektroierīcēs.
Lai nu kā man tas lika aizdomāties. Un laikam beidzot no manis nokritusi tā vainas sajūta par to, ka pārtraucu attiecības. Pirmo reizi patiesi sapratu, kur mēs abi bijām kļūdījušies. Un cik esam nesavienojami. Un tomēr mutē rūgtuma piegarša, ka esmu kādu ļoti sapinājusi un to mainīt nav manos spēkos.
12 May 2009 @ 11:29 pm
Nesaprotu, kamdēļ tik daudziem mana dzīve liekas kā tāda cukurvate. Kamdēļ vispār cilvēkiem liekas, ka citu dzīves ir daudz vienkāršākas kā viņu pašu?
Varat ēst manu cukurvati, varat kaut vai aizrīties ar to, jo pati no tā necik priecīga vai apmierināta neesmu. Neatceros, ka vispār jelkad būtu stāvējusi tādā tukšumā, izmisumā, apjukumā, nezinādama kurp iet, kā tagad. Un viss svešais skaudību virpulis gaisā ir kā nazis, kā spieķi riteņos.
***
Māksla ir vissarežītākā pasaule kurā dzīvot. Talants, mīlestība pret mākslu, izdzīvošana reālajā pasaulē ir kā bumba ar laika degli. Viss ko, šobrīd redzu, ka katrs otrais sevi sauc par mākslinieku un jūtas bezgala stilīgs, katrs piektais tiešām ir talantīgs un kaut ko arī var. Un te ir tāda to talantu spēle, ka vietas nepietiek. Redz, uz šaha galdiņa ir tik daudz balto un melno laukumu, cik to ir. Tik daudz vietas, ka var novietot katrā vienu figūriņu. Mākslā ir tik daudz figūriņu un tik maz vietas priekš tām. Vai nu esi ģeneāli talantīgs, vai vienkārši nelien tai jomā. Es jūtos tā, ka man nav laukumiņa. mana figūriņa noskatās uz rūtaino dēlīti un vēlas tur uzkāpt, bet viss jau ir pilns.
Tamdēļ šobrīd esmu nekur, nezinādama, kas notiks tālāk un kurp doties. Bet vispār jau negribas doties nekur. Gribētos, lai man būtu tāda maģiska podziņa- nospiež un izgast kā nebijis. Atstāt aiz sevis nekā nav. Un tā sajūta, ka ir saiknes ar citiem cilvēkiem un pienākumi, smacē. Nekad neesmu tā gribējusi, lai visi mani liek mierā, lai aizmirst, izsvītro no atmiņām un nepārdzīvo, ja nu man kas atgadās. es neko negribu un neko neesmu pelnījusi.
kā maza meitene atveru omes dārgumu lādi, bet tā tukša. un viss noslēpums pagaist. klusa lavīšanās, slēpšanās, it kā kaut ko aizliegtu darītu, izgaist nebūtībā.
***
Nogurums no eksistences. Nogurums no tā, ka nekas neesi un nevari būt tas, kādēļ vispār redzi kaut kam kādu jēgu. Tas ir tāpat kā kādu mīlēt no visas sirds, bet nekad nesaņemt pretī to pašu. Un to mēs saucam par nejēdzību, jo tam nav jēgas.
***
Man liekas, ka es nekad sevi nepieņemšu tādu, kāda es esmu, jo manās acīs tam nav vērtbas. un es tur neko nevaru padarīt.
Varat ēst manu cukurvati, varat kaut vai aizrīties ar to, jo pati no tā necik priecīga vai apmierināta neesmu. Neatceros, ka vispār jelkad būtu stāvējusi tādā tukšumā, izmisumā, apjukumā, nezinādama kurp iet, kā tagad. Un viss svešais skaudību virpulis gaisā ir kā nazis, kā spieķi riteņos.
***
Māksla ir vissarežītākā pasaule kurā dzīvot. Talants, mīlestība pret mākslu, izdzīvošana reālajā pasaulē ir kā bumba ar laika degli. Viss ko, šobrīd redzu, ka katrs otrais sevi sauc par mākslinieku un jūtas bezgala stilīgs, katrs piektais tiešām ir talantīgs un kaut ko arī var. Un te ir tāda to talantu spēle, ka vietas nepietiek. Redz, uz šaha galdiņa ir tik daudz balto un melno laukumu, cik to ir. Tik daudz vietas, ka var novietot katrā vienu figūriņu. Mākslā ir tik daudz figūriņu un tik maz vietas priekš tām. Vai nu esi ģeneāli talantīgs, vai vienkārši nelien tai jomā. Es jūtos tā, ka man nav laukumiņa. mana figūriņa noskatās uz rūtaino dēlīti un vēlas tur uzkāpt, bet viss jau ir pilns.
Tamdēļ šobrīd esmu nekur, nezinādama, kas notiks tālāk un kurp doties. Bet vispār jau negribas doties nekur. Gribētos, lai man būtu tāda maģiska podziņa- nospiež un izgast kā nebijis. Atstāt aiz sevis nekā nav. Un tā sajūta, ka ir saiknes ar citiem cilvēkiem un pienākumi, smacē. Nekad neesmu tā gribējusi, lai visi mani liek mierā, lai aizmirst, izsvītro no atmiņām un nepārdzīvo, ja nu man kas atgadās. es neko negribu un neko neesmu pelnījusi.
kā maza meitene atveru omes dārgumu lādi, bet tā tukša. un viss noslēpums pagaist. klusa lavīšanās, slēpšanās, it kā kaut ko aizliegtu darītu, izgaist nebūtībā.
***
Nogurums no eksistences. Nogurums no tā, ka nekas neesi un nevari būt tas, kādēļ vispār redzi kaut kam kādu jēgu. Tas ir tāpat kā kādu mīlēt no visas sirds, bet nekad nesaņemt pretī to pašu. Un to mēs saucam par nejēdzību, jo tam nav jēgas.
***
Man liekas, ka es nekad sevi nepieņemšu tādu, kāda es esmu, jo manās acīs tam nav vērtbas. un es tur neko nevaru padarīt.
07 May 2009 @ 08:58 pm
Shodien, skrienot cauri lielveikalam uz darbu, sajutos taa, it kaa buutu tik nesen atbraukusi uz Skotiju. deja vu.
29 April 2009 @ 07:32 pm
rūcu kā tāds zvēriņš uz visiem un visu. neko tur nevaru šobrīd padarīt, jo nāk dusmas uz sevi, citiem un visu apkārt.
skan: hot chip
08 April 2009 @ 09:59 pm
Sonakt Dundee pilnmènes tàds kà sausmu filmàs-peldosu màkonu dùmakas un tumso debesu skausts.