Ar katru reizi, kad mūs sāpina, mēs uzaudzējam aizvien biezāku ādas slāni,tādējādi cenšoties pasargāt sevi no nākošiem triecieniem. Taču vai tādā veidā mēs paši arī nepiesaucam šos triecienus?
Un vai tad viss nepārvēršas teātrī, kurā "mēs ienākam un izejam pa vienam"?
Varbūt saule tiešām ir tikai dizains un manis nemaz nav, varbūt es guļu metāliskā kapsulā un pie manas galvas ir pievienoti vadiņi, kas sūta manām smadzenēm attēlus. Un es visu to uzskatu par dzīvi.
Bet lai ko es arī uzskatītu par dzīvi, es to dzīvošu. Eksistencei vienai nav jēgas. Ir jāprot dzīvot, dzīvot ar pilnu atdevi. Un i do not care if it hurts.