Patiesìbà es esmu pateicìga dzìvei,cilvèkiem par nejaukàm situàcijàm,jo pèc visiem punkiem un asaràm,es parasti vist apdomáju un nonàku pie secinàjumiem, tà teikt saprotu so to.
Vai jùs ar tá daràt?
Tagad,piem.,domàju kamdèl es tà daru. Un saprotu,ka man gluzi vienkàrsi nepatík visu redzét melnàs krásàs,nepatìk sevi zélot,nepatìk justies slikti. Redziet,es gluzi vienkàrsi ticu,ka viss notiek uz labu un nav tàdu sliktu situàciju,ir tikai tàdas,kuras mums vajadzìgas,lai virzìtos tàlàk.
Citiem gan par to neko ísti nav pat jásaka,tomér es priecàjos,ka man ir kàds,ar kuru arì par to padalìties. Un vins nekad nepàrpratìs. Un es ar né. Te nu mès esam. Tik tagad saprotu,ka mums abiem sitáda bagátìba pieder,pie kuras cilvéki reizém tik ilgi stràdá un nenonák,bet mums tá vnk pieder. Un to es gribu paglabàt mums abiem,neatkarìgi no statusa,kurá bûsim. Tâ ir táda radniecìba. Nè,né es neticu dvèseles radiniekiem.
Bet to,ka cilvèki var par sitàdàm lietàm runàt un saprast viens otru. Cepuri nost. Tà ar kuru katru negadàs.