Laikam man bija nepieciešama paslēpšanās, pārdomu laiks un tamlīdzīgi. Vispār esmu sapratusi, ka esmu kļuvusi kaitinoši
nopietna un biedējoši pieaugusi.
Un vēl es tik daudz ko slēpju no citiem. nez kam es to visu cenšos noglabāt [īstajam?],vai arī baidos pati no sevis, vai arī baidos, ko domās citi. Nē, par citiem man patiesībā ir absolūti nospļauties, jo ir novilkta stingra robeža starp tiem svarīgajiem.

Vai jūs ticat īstajiem/vienīgajiem?