Šodien sapnī glābu britnijas spīrsas bērnu.

Portugāle man seko. Tā ir iekarojusi manas domas, tā atnāk uz manu darbu un uzrunā mani.
Varbūt es tik tiešām esmu uz pareizā ceļa.

Es vairs nezinu kā tas ir dzīvot, šajā pasaulē tikai dažreiz man iedegas acis dzīves azartā, bet vai tajā mirklī es esmu sev pierastajā dzīvespunktā, es nezinu. Sķiet, ka es dzīvoju citā pasaulē, pasaulē, kurā ir tikai mazs logs uz realitāti.
Tas ir cits dziļums, cita dimensija, bez-realitātes sajūtu punkts.
Dažreiz sķiet, ka cilvēkiem ikdienā es esmu blakus tikai fiziski, jo manas domas un sajūtas lido kaut kur pāri visam.
Laiks manā pasaulē rit pavisam citādi kā pierastajā vidē. Dažreiz manas sajūtas tik ļoti līdzinās kādai filmai. Jauns skatījums uz lietām man liekas kā skatīties filmu, zudusi realitātes sajūta. Vai varbūt es esmu kaut kur zudusi? Varbūt manas sajūtas ir kļuvašas trulas, vai arī vide, kurā šobrīd atrodos pārāk daudz atšķiras no tās, kurā es sevi gribētu redzēt? vai varbūt tā ir rutīna?